Strausa omlete un pārsteigumi - “Barona takas” 10.diena

Dienasgrāmatu raksta visu pilnvarotā dalībniece Anete Lesīte

Aizvadītās nedēļas piektdiena. 10. maratona diena. Mostamies klajā laukā. Rīts sākas nevis ar citas dienas ierasto ugunskura iedegšanu tējai un kafijai, bet ar rosīgu telšu pilsētiņas novākšanu. Jo šoreiz galdiņ klājies būs nevis pašiem jānoorganizē, bet to jau dara kāds cits. Minizoodārza saimnieces. Turpat netālu. Mini ZOO “Salmiņi”, kur dzīvo nevis Latvijas apstākļos ierastās vistas vai zosis, bet Indijas skrejpīles, punduraitiņas, fazāni un pat milzu zildzeltenraibs papagailis un 11 šķirņu vistas, kas mūsējās baltās nepavisam neatgādina. Turpat gozējas arī vairāki strausi. Un mūsu acu priekšā cepas strausa omlete. No vienas milzu olas pietiek visai grupai. Olbaltumvielu pietiks visai dienai.

Jo saimnieces sarūpējušas arī strausa kotletītes un raibās paipalu oliņas un biezpienu. Gastronomiskās izvirtības. Un dārzā tiek ievesti šīs mājas saimnieki. Divi milzu suņi. Tas viens, kurš pa gabala stiepj puiku, no skata ar tik draudīgi bokseriska klinšgrauzēja izteiksmi sejā, ka pirmajā mirklī gribas kāpt uz soliņa. Otrs gan - balts, liels un pūkains, kā spalvu mākonis. Tomēr neskati vīru no cepures attiecināms arī uz viņiem - baltajam labāk klāt neskarties, uzriez un var iekost. Bet lielais siekalainais esot riktīgs bučmūlis. Izdemonstrējas mums. Nomazgājam savas līdzņemamās bļodiņas, sakām paldies un varam braukt tālāk.

Ūdenskritums un negaidīta dāvana

Caur Augšlīgatni jānokļūst Siguldā. Ceļa segums tik glezniecisks. Kā pludinājums. Melnais ķepis pārtecējis gaišākam. Viss vienos lielos lāpītos pleķos. Tomēr minas labi. Vēl arvien domāju Augšlīgatnē atvadīties no grupas un palikt, gaidot pievakari un citu grupu, kurā un nedēļas nogali esmu nolēmusi iekļauties. Pa ceļa, jau domās pārkrāmēju somu, domājot, ko atstāt, ko līdzi ņemt un kad atgriezīšos.

Laiks paiet ātri. Esam jau Augšlīgatnē, kur atklājas jauks ezeriņš. Var brist, brist un visu laiku ūdens kā līdz krūtīm tā līdz krūtīm. Pārbrist visu ezeru gan nemēģinājām… kārtējā ūdens pelde - riteņbraucēju lielākais prieciņš. Ceļa putekļi, sviedri un sagurums pazūd kā uz burvju mājienu. Tik ļoti jau sarasts ar šo ritmu, ka žēl no tā izkrist. Tāpēc šaubās zvanu jogas nometnes organizatoriem, vai nevaru pārcelt savu dalību pāris nedēļas vēlāk, izrādās varu. Bet tad atkal uzmācas šaubas, jo esmu pieteikusies uz šodienu, gribas arī pārmaiņas un cita veida zinības. Pus diena vēl priekšā. Nolemju mīties visiem līdz uz Siguldu. Tad redzēs… Jo ozolu stādīšana arī vilina. Nekad vēl nav nācies mazu kociņu ierušināt zemē.

Pa ceļam Līga ierosina apskatīt ūdenskritumu, kas nav iekļauts programmā. Atvainojos, bet nu nekādi nespēju atcerēties ne upītes, ne krituma vārdu, jo sakumā arī diviem grupas dalībniekiem ir pilnīgi atšķirīgas versijas par vietas nosaukumu. Pēc grants kratekļa un iebraukšanas pa mazu bezceļu cauri pļavai mežā, atklāj mums dabas apslēpos dārgumus. Ledus auksta ūdens kaskādi, kas tā iedvesmo, ka drīz vien puse grupas jau spiegdami ņemas pa ūdeni. Kas visā riteņbraucēja ģērbā pat ar botām, kas peldkostīmā, smeļot ūdeni arī pudelēs. Vita gan brīdina, ka šis laikam neesot strauta ūdens, nevarot zināt, kāds tā saturs… Atgriežoties ceļmalā, mūs sagaida pārsteigums - divas pilnas kastes ar saldām ērkšķogām un neredzēti tumšsarkanām jāņogām. Dāvana no kāda fana, kas nevarot braukt līdz. Viņš ne pirmo gadu šādu prezentu sagādājot. Paldies liels! Bija ļoti gardi! Pilnām saujām maratonisti neatstājās no ogu traukiem.

Pie Barontēva kājām

Nu gan turpinām ceļu uz Siguldu. Tas izrādās garāks kā iztēlojāmies. Pa mazajiem ceļiem. Tomēr viens un divi - esam pie mūsu simbola, Barontēva pieminekļa. Uz kopbildi. Smaidiņi šādi. Un smaidiņi tādi. Un puspliki varam riteņot pa stāvo Siguldas kalnu lejup, pāri Gaujas tiltam uz Turaidu. Tiek nolemts pa ceļam balonu pļavā, kur būs naktsmītnes vieta, vēl neiebraukt. Kamēr zvanos pa telefonu, pārējo jau gabalā. Bet virziens labi zināms. Tik nekad nav mērots ar riteni. Tāpēc pabailīgi. Un vienlaikus kaifīgi, ļaujot vējam svilpot gar ausīm. Tomēr no bremzēm neatlaižos. Autiņi drāž garām, straujš līkums un skatam jau paveras Turaidas pils. Nezin, kā būs ar stāvo augšupceļu. Vai tiešām visi tur uzmīsies pašu muskuļu spēkiem?… Braucu, līdz ieraugu mūsu busiņu. Laikam gaida pēdējo. Tas ir mani. Paskatoties uz stāvo ceļa kāpumu, nolemju trausties vien auto iekšā, lai nav jāstumjas. Tur jau priekšā viens otram klēpī sēž divi vīri. Mazākais, kurš šogad vēl nemēro Barona taku saviem spēkiem, bet otrs, kurš vienmēr ir priekšgalā… Dīvaini. Kas noticis? Atklājas - sprāgusi riepa. Un nevis šur tur, bet tieši stāvajā nobraucienā. Labi, ka viss beidzos laimīgi. Un Rūdolfs spējis savaldīt savu ceļabiedru. Arī braucējiem ar milzu stāžu vienmēr var gadīties kas nepieredzēts.

Ozolu stādīšana un maģiskais rituāls

Visi laimīgi esam jau Turaidas muzejā. Kad vēl puspliki varēsim staigāt pa to bez aizspriedumiem?! Rūdis paliek labot riepu, riteņi paliek pieslēgti pie ieejas un varam doties raudzīt, kā klājas iepriekšējā gada Barona takas dalībnieku stādītājiem ozoliņiem. Tie turas. Zemē un pret debesīm. Kopbilde un jādodas iestādīt jaunus. Cik jauki, ka šeit beidzot vietējie nebūs to jau mūs gaidot izveikuši paši kā Zaubē, bet savām rokām varēsim parakt zemīti un iestādīt no sākuma līdz beigām, ne tikai apdziedāt vai apliet. Lielākie stādītgribētāji sadalāmies pie trim mietiņiem, kur nākotnē kuplos ozoliņi. Pārējie sasēž skatītāju ložās. Viens būs tēva un dēla kociņš, otrs - meitiešu, trešais jauniešu… Laimīgi tieku pie lāpstas un rakšanas darbiem. Uzduroties akmeņiem, fantāzijas lidojums aizved pie senajiem mūriem un slepenajām ejām… Kopīgiem spēkiem tiekam galā ar akmeņiem, saknēm, iestutējam ozoliņus taisni, pieminam zemīti, aplejam, novēlam laimīgu mūžu un ar prieku uzdziedam “Bēdu manu lielu bēdu”. Ir tik saulaina, skaista un mierīga diena! Prieks dzīvot! Un vēl lielāks prieks būs pēc gadiem iegriezties un tos apraudzīt. Vienmēr viss notiek pirmoreiz. Šis būs pirmais stādītais ozoliņš manā mūžā… Mazākajam grupas dalībniekiem piecu gadu vecumā jau kāds ceturtais. Skaisti! Mūs aizved arī tēlniekam Induļa Rankas kalnu. Izstāsta par skulptūru simbolisko nozīmi. Pa ceļam jau gandrīz visi esam noāvušies un plikām pēdām baudām fantastiski mīksto, zaļo paklāju. Šķiet, nekad mūžā nav iets pat tik pūkainu segumu… Turaidas zālīte. Kalna galā aug mistisks koku aplis. Divpadsmit laikam. Līga dzirdējusi, ka tādā nedrīkstot iet viducī? Kāpēc? Gide mierina, ka būtu pat vēlams iet. Jo esot īpaša spēka vieta. Ezoteriķiem gan esot dažāds skaidrojums par to. Bet spriežot pēc koku vecuma, kas varētu būt ap simtu (ja nepārklausījos), šī neesot kulta vai maģisko rituālu vieta. Visdrīzāk, tur vidū kāda lapene bijusi, kas sen vairs nav saglabājusies. Sastājamies tur aplī, sadodamies rokās un pēc iespējas izvēlēties dziesmu, ļaujamies Turaidas gidei mūs ieraut seno spēka vārdu dziesmā, lēnām kustoties pa apli. Iedarbīgi! Un aizkustinoši. Īpaši pie vārdiem, cauri gunij… ko mēs gribam, arī varam…. Žēl, ka nepierakstīju. Bet sirdī nospiedums uz mūžu.

Tā pamatīgi uzlādēti dodamies tālāk. Lūkot izstādi par lībiešu un visu mūsu vēsturi. Pa ceļam vēl uznāk vēlme atlaisties uz muguras turpat zaļajā paklājā un pasavērties debesīs. Turaidas Dainu kalns šogad svinot 25 gadu jubileju. Gide teic, žēl, ka mēs neesam atbraukuši dienu vēlāk… Atrastie lībiešu sadzīves priekšmeti izstādē rada ne vienu vien pārsteigumu - viņiem bijušas pat kaula slidas un ausu tīrāmie kociņi, kas atgādina rotaslietu… Par atrasto depozītu uz Siguldas jubileju pirms trim gadiem pat nerunājot… Vērtīgi. Muzejā varam pavadīt kaut visu vakaru. Tomēr jābrauc tālāk. Lejup uz gaisa balonu pļavu, kur telšu vieta būs. Vēderi ari kurkst. Vakariņas katra paša ziņā. Vai palikt te augšā Turaidā un iet uz ēdnīcu, ko daži izvēlas, vai izkraut mantas un tad mīties stāvajā kalnā uz Siguldu. Es jau skatos pulkstenī. Jāsteidzas atpakaļ uz Augšlīgatni. Lūgšu Vitai, lai aizved mani ar visu riteni. Jo pašas spēkiem nepagūšu uz noteikto laiku.

Lidojums

Visi laimīgi vēja spārniem nolido pa kalnu lejup. Jau laikus augšā sastājas mums, kas spiedīšot uz bremzēm, priekšā un aidā… Skaisti un drosmīgi! Ir uz ko tiekties! Balonu pļavā izkraujamies. Es pārkraujos un cik iespējams ātri mēģinu sadalīt mantas, ko atstāt, kad atgriezīšos nākamnedēļ, ko stiept līdzi. Iznāk pasmaga soma tomēr. Vedēji jau pārgaidījušies. Jo trakoti grib ēst. Kafijot. Viņiem vēl aizmāršīgo galvu dēļ jābrauc atpakaļ uz Nītauri pēc zīmogiem Barona takas dalībnieku kartēs. Dzirdu tik, ka Vita Balonu pļavā aizliedz kurināt ugunskuru, jo visapkārt tik sausa zāle un krūmi, ka viens vēja pūtiens un tā jau būs ugunīgā Balona pļava…

Vēl viena skaista un vērtīga diena aizvadīta. Paldies visiem un par visu! Atdodu tik kungam, kurš pirms pāris dienām nokrita no riteņa ziedi milzu zilumam uz kājas, uzvelku baltas tīras bikses un pārslēdzos uz nākamo piedzīvojumu. Jauki, ka izbadējusies Vita mani aizved uz “Veco ceļu” aiz Augšlīgatnes, ko saviem spēkiem būtu grūti šovakar laikus sasniegt un pa šoseju vienai bez ierastā maratonistu bariņa arī neomulīgi būtu… jo riteņbraucēju takas un drošība uz ceļiem vēl tāls valstiska mēroga sapnis… Bet Barona takas riteņbraucējus šovakar vēl gaida naksnīgs piedzīvojums. Dzirdu tik, kā Gatis sarunā randiņu ar nākamo gidu pulksten 23 vakarā… 16.jūlijs vēl turpinās… Sestdien jau tālāk ceļš vedīs uz Rīgas pusi. Uz Brīvdabas muzeju, kur paraudzēta tikšanās arī ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nākamajā dienā brauciens cauri visai Rīgai, pievēršot sabiedrības uzmanību braukšanas kultūrai un riteņbraucējiem kā pilntiesīgiem ceļu satiksmes dalībniekiem nevis tik malā stumjamajiem, kas traucē pašpārliecinātajiem četrriteņu un vēl apjomīgākajiem spēkratiem traukties lielā ātrumā…

Veiksmi mums un jums visiem! Caur savu pieredzi un vērojumiem attīstām ne tikai sevi, bet valsti kopumā. Tiešām ir uz ko tiekties! Un par ko iestāties!


1 Comment to “Strausa omlete un pārsteigumi - “Barona takas” 10.diena”

  1. By MCSA Certification, 2013. gada 6. jūnijs @ 6.57

    MCSA - Microsoft Certified Technology Specialist - is a popular certification with many sub-specialties. As of this writing, there are 19 Microsoft Certified Technology Specialist (MCTS) certifications, including the newer Office Project 2007 certification family. Expect more specialties to become available as Microsoft introduces new technologies.

RSS barotne šī raksta komentāriem. TrackBack URI

Pievieno komentāru