Brīvdiena - “Barona takas” 8.diena

Dienasgrāmatu raksta visu pilnvarotā dalībniece Anete Lesīte

Beidzot brīvdiena! Izsauksies tie, ka velomaratonu “Barona taka” mēro no paša sākuma. Mostamies tā pavēlāk. Ķeipenes stacijā varam vēl padzīvoties, jo jābrauc tikai daži kilometri līdz Jura kalnam. Uz atpūtas bāzi, kur būs iespēja pavadīt dienu, kā katrs vēlas. Agri no rīta trijotne aizbraukusi uz Rīgu. Viņu vidū Latvijas Radio 2 Baiba un maratonistu galva. Ar savu labo vai kreiso roku. Nevar saprast. Abas labas un izdarīgas.

Kafijojam, tējojam un klausāmies Ķeipenes stacijas stāstnieces jociņos par Arsenāla brigādi un šīs vietas izveidi. Iespēja arī skatīties kino. Un runāt par kino. Un sapņot un aizsapņoties par redzēto un to, ko vēl tikai gribētos redzēt. Nezin kāpēc sagribas Tarkovska fīlingu… bet uz brīdi izvēlamies Stellinga “Pārmijnieku”, kas jau ielikta videomaģī. Šurp var braukt ikviens kinomīlis. Jau laikus piesakot savas tematiskās vēlmes, ko gribētos redzēt. Ļoti iespējams, tās arī piepildīsies. Jo kinopasaulē taču iespējams viss!

Vēlāk sasēžamies uzgaidāmajā zālē. Un sākas stāstījums par kinopasaules leģendāro personību Sergeju Eizenšteinu. Kura vārds jau vairāk kā desmit gadus savijies arī ar Ķeipeni. Gribiet ticiet, gribiet ne. Bet kāpēc gan lai viņš nebūtu varējis pabūt arī šeitan, ja reiz viņa tēvs, vēlāk slavenais jūgendstila arhitekts, deviņpadsmitā gadsimta beigās Vidzemes guberņā atbildējis arī par ceļiem. Amata nosaukumu precīzi neatceros. Ķeipenē iespējams aplūkot slavenā kinorežisora bērnības zīmējumus, kas negaidīti atklāj spilgtas novērotāja un kariķētāja spējas, zīmējot pat komiksveidīgus sava tēva projektēto namu jūgendisko sfiksu ceļojumus uz Ēģipti, vai dažādus ikdienā novērotus tipāžus ar dzīvnieku galvām, kas precīzi raksturo tēlus. Turpat logā jau pieaugušā Sergeja Eizenšteina “Izmisums” - cilvēki bez galvām, attēlojot divdesmitā gadsimta padomju varas nežēlīgo izrīcību ar krievu inteliģenci. Iznīcinot, liekot nedomāt… Citā zīmējumā ar smaidu par geju tēmu.

Seko iespēja piezvanīt kinozvaigznēm, gidei iesaka - Merilinai Monro. Zvanu ar. Atskan populārs gabals no kinofilmas. Kāds reiz esot zvanījis uz norādīto numuru no sava mobilā. Atskanējis: “…abonents atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Cik jauka sakritība! Atbilstoša kino visiespējamībām un ticamībai. Kādā brīdī, kad Ķeipenes stacijas saimniece nopietni stāsta par Eizenšteina dzīvi, uzgaidāmajā telpā vēl nopietnākā solī ienāk jaunākais, piecgadīgais maratonists, un ejot garām gidei aiz muguras tālāk uz istabu tikpat nopietni uzsauc mammai: “Mammu, man vajag kakāt!” Un, kā nekas nebūtu bijis, pazūd izvēlētajā virzienā… Kino Ķeipenē tiešām ir dzīvs.

Brīvdiena Jura kalnā.

Lai arī velomaratonisti pēdējās dienās jau drošāk jūtas uz diviem riteņiem nekā uz savām kājām, jo dažas muskuļa grupas aizmirsušās, brīvdiena ir svētīga ikvienam. Kaut vai lai izmazgātu drēbes. Vienīgi Jura kalns, kur tas paredzēts, mūs negaida gluži atplestām rokām, kā cerējām. Saimnieks pēdējā brīdī nolēmis neturēt solījumu un maina cenas. Solīto 2ls vietā par telti  un ls7/h par pirti vēlas vairāk. Gatis sarīko kolektīvu apspriedi. Nolemjam pirti neņemt. Izskan pat domas - braukt uz citu vietu, ja reiz saimnieks netur vārdu. Tomēr nolemjam palikt. Laikam beigu beigās vienojas par ls20 par 9 teltīm. Daži pieredzējušākie riteņbraucējkungi sākumā domā meklēt nakšņošanas vietu turpat tuvumā, par kuru nebūtu jāmaksā vispār. Beigās divi sametas uz vienu telti. Bet Edgaronkulis nolemj tomēr nakšņot zem kāda koka tuvumā. Princips laikam.Nākamajā dienā viņš izstāsta, ka, ja nevēlas, lai teltī veidotos kondensāts, esot jānakšņo zem kokiem. Kāpēc? Īsti nepaliek skaidrs, bet koki kaut ko dodot lietas labā. Nolemju nākamajā nakšņošanas vietā pameklēt vietu zem koka, bet vēl nenojaušu, ka tad mūs maršruts aizvedīs klajā, nopļautā pļavā tikai ar vienu krūmu tuvumā, ko ieviesīsim par tualetes vietu, kur aizslēpties, un latvāņiem apkārt.

Tas būs rīt. Šobrīd atrodamies Jura kalnā, kur tā arī nav kam paprasīt, kāpēc tieši Jura, nevis Jāņa vai Pētera. Ceļam teltis. Izvēlos vietu kalna nogāzes malā ar skatu uz ainavisko plašumu, ar koku galotnēm tālumā. Lai rakstot jums, varu pazavērties tālēs.

Tā kā ziemas mēnešos šai kalnā esot slēpošanas trase, apceram arī iespēju, tagad vasarā izmēģināt nobraucienus ar guļammaisiem vai piepūtekļiem. Dažs izmet pat domu, kā būtu ar riteni pa garo zāli laist lejā?… Kāds no kungiem prasa: “Kas tad tur ir lejā?” “Leja”, atbildu.

Tā arī pļavas ziedus atstājam mierā. Un jaunu trasi neiebraucam. Toties kāds aizbrauc peldēties uz ezeru dažu kilometru attālumā, kur mūs vakar saulrietā veda. Kāds cits mazgā vešiņas un pats sevi. Turpat ir padziļš dīķis, kur var pamērcēties tie, kas no karstuma grib paglābties tepat Jura kalna pakājē. Diena paiet nemanot. Vismaz man. Jo entās stundas turpinu sacerēt maratonstāstiņus par iepriekšējām dienām. Pusdienas katra paša ziņā, bet vakariņās atkal Aigas pavārmeistarstiķi. Milzu apetīte.

Runā, ka Rīgā līstot. Pienāk īsziņa par negaisu tur. Mums gan tveice turpinās. Un dunduruncitumošķu uzlidojums. Kungi pārbauda un pielabo velosipēdus. Kam ķēde. Kam ātrumi. Kam par mīkstu vai cietu. Rītdiena būs grants diena. No Ķeipenes caur Zaubi līdz Nītaurei. Vakars paiet mierīgi. Atbrauc daži pieredzējušie maratonisti, kas turpinās ceļu. Pamalē ducina pērkons. No Jura kalna lieliski redzams, kā debess satumst. Lietus beidzot būs atnācis arī līdz mums. Sāk grabināt virs telts jumta. Un zibsnīt. Jāslēdz ārā dators. Lai arī guļam blakus zibensnovedējam, tomēr neomulīgi. Par laimi dabas dusmas nav ilgas. Gaiss tik drusku pagūst atvilgt. Naktsmiers.

RSS barotne šī raksta komentāriem. TrackBack URI

Pievieno komentāru