Ceļš uz Staburagu - “Barona takas” 7.diena

Dienasgrāmatu raksta visu pilnvarotā dalībniece Anete Lesīte

Tuvojas pusnakts. Pirmdienas nakts uz otrdienu. Atpūtas bāzē Daugavas krastā dažus kilometrus no Kokneses. Pamostos jau tumsā. Dzirdu, nojumītē turpinās nakts sarunas. Laikam kāds atbraucis. Pilnīgi samiegojusies dodos uz hauzīti, kur nedeg uguns. Garām ejot ēdamā nojumei, atskan Roberta: stāt, kas nāk?! Vārds? Ā, Anete. Labi. Pēkšņi izdzirdu pazīstamu balsi, tik pēc vakara pirmā nomidža acis pustumsā nesazīmē, kas ir runātājs. O, izrādās Līga Puriņa! Bijusī televīzijas kolēģe, tagad Radio Skonto ziņu cilvēks. Jauki. Vēl viens pazīstams. Izrādās Līga liela drosminiece, atbraukusi viena ar pēdējo vilcienu līdz Koknesei. Kamēr draugs ārzemēs, tikmēr viņai vienai jāizbauda atvaļinājums. Labā sportiskā formā ar ilgstošu riteņbraucēja un skrējēja stāžu un piemērotu ričuku lauku ceļiem. Vēl viena naksnīga

Dodamies pie nakts miera. Rīt būs jāceļas pāri Daugavai. Uz Staburagu. Lūkot vietu, kuras vairs nav.

Tik no rīta saprotu, ka mums bijusi naktssardze. Drošībai. Lai pasargātu visu maratonistu komandu un mantību no aizdomīgajiem kaimiņiem, kas turpat divdesmit metru attālumā tusē pa mašīnu un mūs novēro, Roberts, Gatis un vēl paris puišu sadalījuši nakts dežūras laikus. Pirmajiem bijis paredzēts laikam līdz trijiem pusčetriem, bet uznācis miegs, un nākamā maiņa sākusi ātrāk. Gatis stāsta, ka laikā ap četriem puspieciem abi aizdomīgie tipi sākuši kursēt turpušurpu pa aizmuguri gar mežmalīti aiz koka ēkas ar tualetēm un dušu. Un tā kādu pusstundu, pīpējot nepārtraukti un tik staigājot vienā virzienā un otrā.

Izklausās aizdomīgi un pabaisi. Ņemot vērā, ka tas notiek tumsā, kamēr pārējie saldi dus. Bet viss beidzies laimīgi. Abi vīri beidzot iesēdušies autiņā un aizbraukuši. Un rītu visi sagaidīja ar savām mantām sveiki un veseli. Lielais paldies mūsu sargiem! Kas necēla paniku un ļāva visai grupai dusēt!

Aiga vārīs kolektīvo putru tiem, kas bij iemaksājuši. Man draudzene arī sagrib, bet nav iemaksājusi, lai gan vakar veikalā Gatim ieminējos, ka viņa izteica vēlmi pēc brokastu putras. Tā kā pa nakti kāds apēdis dažas olas, kas bij paredzētas kolektīvo ēdienreižu cilvēkiem, tāpēc Aiga stingra… Rodas neliels pārpratums, jo nav jau tā, ka putras pietrūktu, vai ka nebūtu ar mieru šķirties no piecdesmit santīmiem. Un atkal viss beidzas laimīgi, Gatis, izrādās, putru neēd, atdod šo iespēju Andai, bet pats ķeras pie skābeņu zupas sildīšanas. Tā kā atpūtas bāze „Radzes”  pie pašas upes, vieni jau nopeldējušies, citi vēl grasās doties. Vita arī pazūd Daugavas virzienā, smejot aicina:  ko, peldam pāri!

Otrā epizode. Pārcēlājs un olimpiskā čempione.

Pulksten desmitos visiem jābūt Daugavas krastā, piestātnē. Ar visiem riteņiem. Busiņi ar mantām brauks pa apkārtceļu. Ātri novācu telti un pēdējā brīdī steidzu nopeldēties. Vēl minūtes piecpadsmit divdesmit līdz noliktajam laikam. Mazais puika jau lodā pa kuģīti un paziņo, ka ir kapteinis. Īsto vēl gaidām. Un arī vietējo fotogrāfu. Kas drusku kavējas. Veroties uz peldrīku, nav īsti skaidrs, kā tur visi satilpsim un vēl kādi piecpadsmit vai astoņpadsmit velosipēdi. Kad atnāk vīri ar vestēm, vienubrīd izklausās, ka arī viņiem nav skaidrs. Sapakojamies kā pūšļi. Kādam gribam, lai jostu savelkt stingrāk, ka neizslīd cauri, kādam vispār nav jostas, vēl kādam, kas atnāk beidzamais, nav arī vestes. Smeju, lai paņem to zaļo piepūšamo bruņurupuci, kas krastā uz laipas. Gandrīz jau ņem arī. Fotogrāfs no Staburaga avīzes jau mūs sabildējis, liekot gan klasiski sastingušiem papozēt, gan gaida kustību, kad stumsimies virsū. To ari rindiņā darām.Vitas un Gata gan vēl nav. Laikam aizbraukuši ar auto pa garo apkārtceļu caur Aizkraukli uz Staburagu. Esam visi laimīgi satilpināti uz mazā pārcēlājkuģīša. Riteņi priekšgalā, mēs plecpiepleca un gurnspiegurna pa malām.

Braucam. Pēkšņi sadzirdu, kā Baiba Palkavniece sniedz savam Latvijas Radio 2 interviju, mēģinot pārkliegt motora rūkoņu. Saausos pie vārdiem, ka to, ka Vita ir traka jau visi zin, jo to dara otrreiz. Bet šoreiz otrs trakais esot grupas vadītājs Gatis. Viņi abi nolēmušu aizpeldēt uz Staburagu. Un to jau darot no pulksten pusdesmitiem. Izklausās neticami! Sākumā domāju - tas ir joks. Kādu vēl Daugavu pārpeld? Bet atceros, ka vakar vakarā peldoties visām kopā, Baiba jau ieminējās, kāds sot skats, kad Vita aizpeldot tur aiz tā līkuma…  Vārds „turariztālīkuma” ir tālāk nekā pāri Daugavai. Kurp tieši šobrīd ar kuģīti peldam. Bet kur nu vēl Staburags? Tas ir vēl kādi trīs tādi gabali, ja acumērs neviļ. Jo uz ūdens ļoti grūti saprast un izrēķināt attālumus. Tas tiešām nav joks. Viņi peldot. Mērķis - no atpūtas bāzes kādus četrus kilometrus aiz Kokneses pāri Daugavai uz Staburagu. Pret straumi. Atliek vien izsaukties: Jēziņ! Vai - trakie! Vai - tas nav iespējams! Vai … nu katrs pēc sava vārdu krājuma un pieraduma. Skatāmies ūdenī apkārt, vai neieraudzīsim galviņas. Pagaidām nemana. Jācer, tās ir vēl uz ūdens nevis zem. Jo gabals pabaiss. Un viņi peld jau kādu pusotru vai divas stundas pēc mūsu aprēķiniem. Vakar saulrieta peldē, kad vaicāju Vitai par savu spēku aprēķinu, peldot tālos gabalus, Vita atbildēja, ka viss jau ir galvā. Jājūtas kā zivij ūdenī un ik pa brīdim jāatpūšas. Jo uz ūdens to tik lieliski var darīt - pagulēt un tad mierīgi, bez stresa peldēt tālāk. Un kā ar bailēm noslīkt? Zivis taču nestreso un nebaidās. Viss tiešām ir galvā. Ja proti peldēt, un sadali spēkus, noslīkt nevari.

Tikai tagad saprotu, kā Vita Jaunzeme tiek galā ar Lielo Talku. Tas jau arī ir gargabals, kur spēku samērs nepieciešams. Un spēja nestresot, kad zeme deg zem kājām. Ja reiz to var saorganizēt, kāpēc gan lai nevarētu pārpeldēt trīs vai četras Daugavas un vēl pret straumi. Tomēr iekšējais šaubenieks neliek miera, kamēr neieraugām ūdenī galviņu. Vienu. Kas tad nu? Kur ir otrs? Jau krastā aizvests? Vai apslīcis, nedod Dievs…Bet, gan jau viņi zina , ko dara. Arī Gatis. Par kura peldspējām nenojaušu. Atklājas, Gatis peldot ar vesti. Hmm… vai tad ar to vispār iespējams papeldēt, ne tikai kūļāties virs ūdens? Bet, ja jau ar vesti, tad gan jau otra galviņa arī kaut kur viļņojasvirs  ūdens. Tālumā redzamas tā kā glābēju laiviņa, tā kā nevar īsti saprast kas… Tikko uzzinu - tas bijis makšķernieks no Kurzemes ar sarkanu motorlaivu. No kuģīša izskatās - aizbrauc līdz mežiņam, kur mums paredzēts izkāpt, un laiž atpakaļ. Iedomājos, varbūt aizved Gati… Pa to laiku esam piepurpinājuši pie Vitas, mājot un sveicinot un apjautājot, vai viss kārtībā un vai nevajag izcelt?… Nē!… Vitas pārliecinošā balss dod ziņu, lai turpinam braukt. Viņa turpinās peldēt. Vēl tāds nopietns gabaliņš. Puiši, kas vada mazo, kuģveidīgo laivu ar mums, aizmugurē pie stūres spriež, cik īsti kilometru varētu būt kopējais peldamgabals, jautājot viens otram, vai to varētu un secinot, ka tādu attālumu gan ne.

Virzāmies uz Staburaga pusi, kur mūs gaidīs busiņi, ja vien mēs paši nebūšot ātrāk, jo pērn Vita esot atpeldējusi pirmā, kamēr mašīnas vēl tik mērojušas ceļu, lai tiktu pāri Daugavai. Kratsā jau redzam skraiudelējam oranžu vesti. Gatis. Fūuu. Viss tātad kārtībā. Un viņš ir sveiks un vesels. Ticis Daugavas otrā krastā. Tiešām peldējis ar vesti, kas apgrūtinājusi visu procesu, līdz kāju sarāvis krampis. Peldējis vien uz pretējo krastu. Tik daudz ātrāk par galamērķi. Tomēr pusceļu esot veicis.

Pietauvojamies līcītī pie makšķerniekiem un sākam gaidīšanas svētkus. Šai krastā vērojama stiprāka straume. Kas stumj prom. Vitai iznāk nopūlēties. Klīstam pa krasta akmentiņiem, puika aiziet pie makšķerniekiem, kāds mežā, kāds jau plūc ziedus mūsu gargabalniecei, vēl kāds iet peldēties. Gaidām Vitu. Kā nu kurš, bet pieļauju, iekšēji nemierīgi, vai kas neatgadīsies, un ar acīm meklējot peldētājas galviņu tālumā. Ielienu nopeldēties, mēģinot izpeldēt no līcīša, lai tiktu ārā no virsūdens saskalojumiem un piepeldētu pie lielā upes krasta, ka turpat aiz makšķerniekiem. No turienes arī labāks skatpunkts. Jau šeit īpaši jūtama straume, kas dzen pretējā virzienā. Tāpēc neuzdrošinos tālu aizpeldēt. Patīkams plašums ūdenī un vieglums. Tā dēļ vien vērts ilgāk uzkavēties ūdenī. Pamazām iztraušos ārā, atrodu lielāku akmeni un stingri savijušās saknes kā krēsliņu, kur piesēst. Un gaidu. Punktiņš ūdenī kļūst arvien lielāks. Līdz jau pietuvojies līcītim, kur straume strauji peldētāju nes iesāņus. Līdz Vita iztraušas metrus piecdesmit mums pretī uz akmeņiem. Paejoties dažus metrus n drīz vien lienot atpakaļ ūdenī, lai nu jau peldētu pie Barontakas velomaratonistu bariņa. Kas sagaida ar skanīgu sveicienu un ziediem. Turpat zem lazdām atrodu arī riekstu čemura medāli, ko pasniegt Latvijas olimpietei - Daugavas pārpeldētājai. Urraa! Uraaa! Urraaaaa! „Očevidnoje neverejojatnoje”, kā tas krievu tv raidījums, ir noticis daļēji mūsu acu priekšā. Vita Jaunzeme pārpeldējusi ne tikai vienkārši Daugavu! Jau otro reizi mūžā. Pērn Barona takas laikā viņa arī to izveikusi. Vēlāk atklājas, viņa nemaz netrenējas. Peldot tikai Barontakas laikā un ar riteni arī braucot tikai šajā maratonā. Ne-ti-ca-mi, bet fakts!

Par šo vajadzēja Staburaga avīzes korespondentam rakstīt. Būtu iepriekš zinājusi, būtu viņam ieminējusies.

Trešā epizode. Dieva auss.

Sagaidam busiņus un minamies pa balti grantēto ceļu uz Staburagu.Runā, ka tie esot kādu pieci kilometru. Pēc tam būšot tas pats ceļš karstumā jabrauc atpakaļ. Daži, kas tur jau bijuši, izsaka vēlmi varbūt palikt. Gaidām Gati vai Robertu. Jo Vita vēl drusku atvelk elpu un iet mazgāties. Pievienošoties uz riteņa, kad mēs brauksim atpakaļ no Saburaga apskates.  Nu gan izturība! Gatis un Roberts arī paliks pie auto. Braucam vieni. Par brīnumu, norāde uz Staburagu acu priekšā uzpeld jau pēc nepilna kilometra. Nogriežamies pāri pļaviņai pie rakstnieku Māras Svīres un Vladimira Kaijaka mājām. Neparasti. Viņi dzīvo gandrīz virs paša nogrimušā Staburaga. Pirms gadiem sešiem zelta rudenī nācies jau te pabūt filmēšanas nolūkos. Skaisti bij. Tagad daudz zaļāks skats. Ātri piebraucam pie trepītēm ar Staburaga norādi, sabildējamies, Līga Puriņa aiziet pie saimnieces, mēs pļaviņā pie Dieva auss. Tā saucas mākslinieces Solveigas Vasiļjevas tēlniecības veidojas pļavas vidū, kurā var pa trepītēm uztrausties un iesēsties pašā Dieva ausī, iečukstot tajā savu lielāko vēlēšanos. Kamēr mēģinu iekšēji noformulēties, jau skan signāls, braucam! Darīts! Steidzos pie riteņa un astītē traucos pakaļ. Saule cepina. Atduros ar skatu kalnā, kur visi pārējie jau stumjas augšā. Tiešām stumjas. Jo izskatās, ka tajā pa granti neuzbraukt pat ar entajiem ātruma pārslēgiem. Manam pilsētas brīnumam tik trīs. Un amortiņu arī nav. Toties ir elegants groziņš. Un vispār - gana mīļš ritentiņš. Tik pirms gada pirkts. Un tikai gadu jau arī braucu pa Rīgu. Ja neskaita bērnību. Pārsvarā pa un ap pagalmu. Arī Rīgā.

Ceturtā epizode. Pie un pāri HESam

Minamies uz Seci. Laikam pa īsāko ceļu, izlemj organizatori. Jo karsts. Un grants ceļš. Pierasts jau pie ento litru ūdens uzpildes sevī un sviedru litru izsvīšanas.

Braucam. Ainavas ik pa brīdim piesaista aci un liek vairāk grozīt galvu pa labi pa kreisi. Neskatoties uz grants pampakiem. Ceru, nejaucu. Un tas bij šajā ceļa posmā līdz Aizkraukles Hesam. Saldējuma pietura pie Sece veikala. Kungi tikuši pie jāņogu maisa. Maza atpūta ēniņā un turpinām ceļu. Līdz atsvaidzinošai peldei iepretim Hesam. Ūdens visa brauciena laikā ir vislielākais sapnis un piepildījums. Pa celam laboja brauktuvi. Un vienā posmā bija tik lēzens un garš nobrauciens pa pieblietētu mīkstu segumu, ka visa brauciena laikā neatcerot tik drošu un patīkam ceļa posmu. Grants ceļš par laimi beidzies. Iespēja izmēģināt jaunu asfaltu. Būtu vairāk Latvijā tādu vietu!

Peldoties Daugavā un sajūtot straumi un vilnīšus, vēl aizvien visu laiku iedomājos par Vitas garo peldējienu. Kā bez regulāriem treniņiem to iespējams paveikt, nav skaidrs. Laikam olimpiskie gēni…

Jāturpina ceļš gar privātmajām uz HESu. Tur tiekam sastādīti rindiņā, ar tekstu, brauksim pa gājēju ceļu pretējā pusē. Jo ceļš riskants. Daudz auto. Veiksmīgi tiekam pāri Dagavas otrā krastā. Pirmoreiz cauri tunelim ārpus mašīnas, dzirdot skaļo HESa rūkoņu. Otrā pusē gn pavadošā busa šoferīts paziņo, ka esam bijis slkts braucēju piemērs un riskants. Kāpēc, īsti nepaliek skaidrs. Bet tagad jau saksies ceļš pa Daugavpils šoseju. Līdz Klidziņai Skrīveros, kur pusdienu pauze. Tālāk ekskursijai pa Skrīveru Dendroloģisko parku. Un tad…. atklājas, šodien esam veikuši tikai pusceļu! Ak, jēee!…. No Skrīveriem vēl tālāk uz Ķeipeni ar itāļu vakaru un nakts kinoseansu. Nepajokam garš ceļs šodien. Kopā laikam ap 70 vai 80 km. Un ja vēl grants posms jāpareizina ar divi…. tad nav brīnums, ka spēku izsīkums pirms Ķeipenes sāk mākties virsū.

Piektā epizode. Kas Baronam izknāba aci?

Gide mūs sagaida pie Dendroloģiskā parka. Neslēpjam, ka vēlamies ēnu un ātro ekskursijas variantu, jo vēl garš ceļš gaidāms. Viņa mūs saprot. Pati braucot ar riteni. Minamies pa celiņu strūklakas virzienā, kur iemērcam kājas, sasēžamies apkārt un vairs negribam līst ārā. Parks tik milzīgs un tāls šķiet. Gide ierosina te arī palikt, lai arī viņai japārsauc strūklakas šņākoņa. Uzzinam stāstu par parka izveidotāju, par pili, kas te bijusi utt.. Dodamies tuvāko augu apskatē. Milzu krauja ar repēm lejā, paliekam gan augšā. Atklājas fakti ka agrāk pils dārzār rīkotas bezdelīgu medības. Un baronam bijusi viena stikla acs. Kas ļoti līdzīga pūces izbāzeņa acij. Vai tās izknābušas saniknotās bezdelīgas, vēsture klusē….Pils foto attēli no 20.gs. sākuma iespaidīgi. Tagad tik kāpnes palikušas un drupu sienas fragments. Bet realitātē tolaik Skrīveru pakalnā upes malā slējās varen skaista celta pamazām veidotu parku, un ar laiku savestiem kokiem no visiem kontinentiem… Arī naudas koku, no kurta drīkstam paņemt pa lapiņai un ielikt makā. Neliela mākslīgā paradīze zemes virsū…

Nākamā epizode. Lidojošais zilonis.

Skrīveru dendroloģiskais parks ir lieliska pastaigu vieta gan zinātkāram botāniķim, gan arī augu nepārzinātājam, kas vairāk par liepu, ozolu, priedi un vēl dažiem populārākajiem koku nosaukumiem nemaz nezin. Tik pastaigu vislabāk veikt zinoša stāstnieka vadībā, jo tad jūsu acu priekšā atdzīvosies ne tikai koks vai krūms, bet arī tā dzimtene, kā arī paša parka vēsture. No pagātnes saglabājusies arī kāda sena, tumša pazemes eja, kurā karstā laikā iespējamas atvēsināties un pie reizes arī pabaidīties. Daži drosmīgākie maratona dalībnieki tajā pa piķa melnumu arī ielien. Viņu vidū, protams, arī vismazākais un drosmīgākais Barona takas dalībnieks vārdā Edvards.

Dodamies tālāk parka daudzveidīgajā zaļumā, līdz atskan kliedziens. Skrējiens pie mammas un brēciens. Izrādās patstāvīgais dabas taku pētnieks saskrējies ar lidojošu ziloni. Biti, lapseni vai kā nu viņu tur sauc. Nav skaidrs, kas iekodis. Bet zīme deniņos redzama. Un sāpīte jūtama. Skaļāka pat par gidi. Mazā raudošā varoņa un visas grupas mamma Aiga dara, ko var, lai mierinātu. Tā arī nepaliek skaidrs, kas iekodis un kāpēc. Atliek gaidīt pampumu, būs vai nebūs. Bet E. turpina ķert pie pieres teikt, ka ļoti sāp, līdz pieprasa plāksteri. Tas viņam vēlāk arī tiek pieres sānos. Cīniņā gūtais ievainojums nu skaidri redzams. Un miers mājās… nē, vēl parkā. Skrīveru dendroloģiskajā.

Tikmēr gide pārējos pamazām ved pie naudas koka. Kas ir īpašs dabas fenomens, jo katrā gadalaikā spēj pārvērsties par cita veida naudiņu - zeltu, sudrabu… Noplēst drīkstot tikai vienu lapiņu un ielikt makā. Tikai tad nesīšot pārticību. Pie koka nevajagot būt negausim un plūkt par tēti, mammu, māsu, brāli un draugiem… Kādam to vēl nezinot, jau rokās trīs lapiņas. Gribējusi uzdāvināt tētim un māsai. Ko lai tagad dara?

Tā kā maratonistiem vēl garš ceļš priekšā uz Ķeipeni, ekskursija ātri jābeidz… Atvadāmies un minamies atpakaļ uz Klidziņas estūzi, kur gaida daži, kas gribēja atpūsties un parkā jau bijuši. Tostarp arī Barontakas olimpiskā čempione Daugavas pārpeldēšana - Vita Jaunzeme. Drīz vien visi esam ierindā, pagrieziens uz Skrīveriem un uzsākam garo vakara braucienu uz Ķeipeni. Par kuras atrašanās vietu Latvijas kartē man līdz šim nav bijusi ne jausma. Tik pats vārds. Pateicoties kinofestivālam “Arsenāls”, kas Ķeipenes vārdu pacēla starptautiskā līmenī, vedot turp pasaules kinoleģendas un žurnālistus. Ar vilcienu, kas citur nepietur. Tagad diemžēl Ķeipenes vārds no dzelzceļa kustīgās kartes izdzēsts. Mūslaiku ironija - taupības, neapdomības un tuvredzīgas domāšanas  rezultāts.

Itāļu vakars Ķeipenē.

Ceļā uz itāļu vakaru Ķeipenes stacijā un nakts kinoseansu ar astoņdesmito gadu komēdiju ar tolaik slaveno Adreano Čelentano un Ornelu Muti galvenajās lomās maratonistus pavada arī itāļu estrāde, kas skan no busiņa jumta. No Skrīveriem vēl jānobrauc kādi 35 km. Zinātāji centās iepriecināt, ka ceļš nebūšot grūts, iešot visu laiku lejup. Un nebūs arī grants negludumu. Sākumā tas tiešām šķiet priecīgs un viegls, arī karstumā pakusušais asfalts netraucē… vai tas nomainījās uz granti kādā posmā, tagad pēc vairākām dienām rakstot, vairs neatminos… Tomēr kopumā šī diena izrādās drusku par garu, vismaz priekš manis. Ar laiku sāk kaitināt arī itāļu estrāde, jo velkoties beigu galā, tumbas šķiet par skaļu un līdz ar noguruma palielināšanos sāk spiest uz smadzenēm. Jā, mūzikas klausīšanās radio vai maģī citos apstākļos izraoisītu pavisam emocijas. Tagad gribas no tās bēgt, ko arī daru. Kad itāļi kļūst par fona mūziku, atgriežas arī dzīvesprieks. Ko pastiprina arī sienāži, kas tagad atkal dzirdami. Tomēr astoņdesmit kilometri vienā karstā dienā maratonos netrenētam rumpītim izrādās par daudz. Tāpēc pēdējos kilometros ļaujos iekšējam nespējniekam un lūdzu mūsu busiņa šoferi mani savākt ar visu vellapēdu. Paverot durvis, atklājas - tur jau priekšā starp visas grupas pekeļu pekelēm, ūdens tvertēm un trauku kasti, jau tup vēl viens tāds pats piekusis rumpītis ar saguruma un pārkaršanas pēdām, un atzīstas, ka vakar neesot uzsējusi lakatiņu.

Mūs pārsēdina otrā mašīnā. Kur labāks gaiss. Un nokļūstam Ķeipenē. Lielākā daļa uz diviem, mēs vairāk uz četriem riteņiem. Ir labi arī šādi. Mūs sagaida starojoša stacijas saimniece ar sulīgiem arbūziem. Izrāda vietu, kur drīkstam celt teltis, kur stāv bāka kinorežisoram Jurim Podniekam, kas ik pa brīdim iemirgojas. Arī stacijas iekšpusi, kur drīkstam ne tikai taisīt ēst un apmeklēt tualeti, bet - arī piezvanīt Merilinai Monro, Andrejam Tarkovskim vai Adžejam Vajdam un vēl pāris desmitiem. Ar telefongrāmatām izlīmētajā stacijas uzgaidāmajā telpā atrodas īsts vecais aparāts ar griežamu ripu tieši šādam nolūkam. Ar visiem kinoleģendu telefonnumuriem pie sienas arī. Nekur citur pasaulē šādu iespēju nav. Tikai Latvijā.

Ķeipenes stacijas sienu rotā arī 1939.gada dzelzceļa karte ar Ķeipenes vārdu, kur dzelzceļa priekšrocības darbojās jau divus gadus. Mūsdienās, 2010.gadā, tā ir slēgta jau vairākus gadus. Pārvēršot entās stacijas ceļa posmā uz Ērgļiem par mirušām, aizaugušām zonām mūsu valsts atbildīgās galvas iznīcinājušas veselu kultūras zonu (sadzīves, braukšanas, attiecību, mantojuma utt.), vietām ar vēsturisku auru atņemot nākotni. Pieļauju, ka cilvēki labprāt izmantotu dzelzceļa pakalpojumus arī šajā posmā, ja vien tie būtu.

Ķeipene ir vienīgā šajā slēgtajā līnijā, kas dzīvo savu jauno dzīvi, klūdama par savdabīgu muzeju. Stilīgi absurdu vidi, pateicoties kinofestivāla “Arsenāls” Tēvam un garīgajam līderim Augustam Sukutam. Viņš kopā ar domubiedriem par godu 1996. gada (ja nejaucu plus mīnus kādu gadu), izdomāja kinematogrāfiski teatralizēto performanci-braucienu uz Ķepeni. Kopā ar festivāla viesiem. Ko laikam kinorežisors Stellings ar laika distanci nosaucis par skaistāko un absurdāko ceļojumu savā mūžā, brauciena laikā gan neslēpjot savu neizpratni.

Un tā katru “Arsenālu” Ķeipenes vārds atkal atdzīvojas. Stacijas gide var stundām stāstīt neparastus pastāstus iz šīs vietas dzīves, sākot jau ar tās iekārtošanu un skapīšu likšanu, ko veica Sukuts kopā ar domubiedriem un kas līdzinājusies epizodei no jautrās Džeroma lasāmvielas “Trīs vīri laivā”. Bet pastāsti un ekskursija solīti nākamajā rītā. Šovakar jāceļ, teltis, jākur guns, jātaisa ēst, jāvelk striķis slapjajiem dvieļiem, jākar kinoekrāns, lai tumsiņā var sākt skatīties kino.

Pirms tam Ķeipenes pašvaldība sagādājusi patīkamu pārsteigumu - busiņu, ar kuru mūs visus aizved uz tuvāko ezeru kādu piecu kilometru attālumā. Pelde saulrietā un cīņa ar dunduriem pat ezerā. Ūdens, kā jau ierasts, visus atsvaidzina un priecē. Dunduri gan nē. Bet ir jau pierasts. Tie jau kļuvuši par Barona takas ceļabiedriem visa maršruta garumā. No rīta līdz vēlam vakaram.

Vakariņās Aigas sarūpētais itāļu ēdiens - makaroni ar Boloņas mērci, sieru, dārzeņiem un vīns. Un itāļu komēdija “Spītnieces savaldīšana” var sākties. Tie, kam pāri trīsdesmit to lieliski atceras no savas bērnības vai jaunības. Jauniešiem, pieļauju, Čelentāno izdarības uz ekrāna ir atklājums. Vieni iztur līdz galam, citi salien pa teltīm. Kā jau maratonā ierasts - īpaši vēl šoreiz pēc nogurdinošas dienas ar apmēram 80 nomītiem kilometriem.

Rītdiena būs brīvdiena. Tas priecē. Iespējams tāpēc daži droši skatās arī otro kinoseansu ar slavenu režisoru versijām par ne mazāk populārām operu ārijām. Daži jau laidušies snaudā katrs savā teltī. Iemigt opermūzikas pavadībā Ķeipenes stacijas zālājā - skaisti!