Piebiedrojas jauniņie - “Barona takas” 5.diena

Dienasgrāmatu raksta visu pilnvarotā dalībniece Anete Lesīte

Piebiedrojas jauniņie, jeb vēlmes pārtop realitātē. Beidzot iespējams piepildīt pilsētnieka karstāko vēlmi tikt ārā no kūstošā asfalta aromāta apskāvieniem un atmiņas failus piepildīt ar latvju ainavas daudzveidību. Tā, lai pietiek visam gadam. Fotoaparāts līdz. Un pat skiču kladīte ar akvareļkrāsām. Ja nu kas. Ja nu pa starpu velobraukšanai ir arī laiciņš paturēt rokās zīmuli vai otu. Ne tikai riteņa stūri.

Meklējam Inešus. No Rīgas caur Ērgļiem un tik tālāk, lai pagūtu līdz pulksten divpadsmitiem pievienoties maratonistiem. Tā kā esmu izbraukšanu no Rīgas ievilkusi gandrīz par veselu stundu, tad kavējam. Pēdējos kilometrus visu laiku jautājums - vai tas ir pareizais virziens un ceļš, jo šoferītim, kas mūs ar draudzeni ved, nav līdzi karte. Zvans Vitai. Neceļ. Laikam sporto. Tā vismaz rakstīts maratona maršruta kartē, ka Inešos no rīta paredzētas sporta spēles. Zvans Gatim. Ir ok. Virziens no Ērgļiem izrādās pareizais. Tuvojamies Inešiem. Un nokļūstam uz ekskursijas sākumu. Sākumā gan īsti nav skaidrs, kas kur un kā… Kas tā par muižu un vai kādreiz, pirms gadiem divdesmit nav jau tur būts. Vecpiebalgas muiža. Inešos. Izkraujam mantas no viena busa, lai atdotu tās otram. Smejot, ka esam pauninieki kā uz mēnesi. Tā teikt, katrai dienai savs krekliņš vai pat divi. Jo karstums, sviedri, ceļa putekļi un neskaidrības, kas varēs un kas nevarēs noderēt. Katram savs. Man kārtējā pārmērība ar mantu izvēli un soma, kurai rāvējs knapi iet ciet. Par guļammaisu un matraci atsevišķi nemaz nerunājot.

Senās ēkas vislabākais glābiņš no karstuma. Neziņa. Kā būs braukt pašā dienas vidus tveicē. Kad radio un tv ziņās nepārraukti brīdina par to, kā izsargāties no pārkaršanas. Labāk vispār neiet ārā. Bet mēs te esam izdomājušas pirmoreiz mūžā pievienoties velomaratonam viskarstākajā vasaras laikā.

No ekskursijas visvairāk paliek prātā pastāstiņš iz kapeņu stāstiņiem. Kā savulaik notikušas Jurjāna bēres. Kad izvadīšanas dienā atklājuši, ka vēsturei nepaliks neviena fotogrāfija. Tāpēc viss bērinieku pulciņš ar visu nelaiķi braukuši pie fotogrāfa. Šamais izcelts no zārka, nostutēts pie skapja, pie galvas pieceļot vienu roku. Lai turētos un izskatītos it kā aizdomājies nevis jau aizsaulē. Tā nu Jurjāns kā dzīvs, tik ar aizvērtām acīm, iemūžināts. Un tagad Inešu muzejā tā ir vienīgā fotogrāfija ar vienu no latvju leģendārajiem Piebalgas novada 19.gadsimta personāžiem. Un saka vēl, ka melnais humors piemīt tik britiem. Ne vella! Jurjāna laikabiedriem bijusi lieliska humora izjūta. Un fakts, ka nelaiķis vēl pamanījies izvelties no ratiem, kad tālāk vests uz kapiem, jau izklausās, kā pārspīlējums kinoscenārijā. Tomēr tas viss nav tikai pastāstiņš viena tante teica… nē, to stāsta Inešu gids. Un tā tur savulaik dzīvojuši, priecājušies, mīlējuši un miruši. Dažs labs no bērēm atgriezies tik pēc pāris dienām. Lūk, apmēram tā savas pēdējās stundiņas zemes virsū aizvadījis dakteris Jurjāns. Vārdu neatceros. Vietējo mīlēts un godāts, tautas mīlēts un ar labākajiem nodomiem izvadīts. Izrādās, arī skolotājiem liktenis tolaik bijis īpaši labvēlīgs. Jo par katru skolēnu, beidzot skolu, saņemta mučele ar… brandavīnu laikam. Neatminos vairs precīzi stāstīto. Un to smādēt nevarēja. Bijis jānosmēķē. Un jāizdzer. Laikam 600 litri vienā tādā iekšā. Tad nu parēķiniet, ja par katru skolēnu tāds tilpums… Pa kuru laiku mācīt. Bijuši arī citi svēti, kuros skolotājiem  obligāti jāpiedalās. Tā nu reizēm gadījies, ka daža laba gudrā galva, par kuru mācību grāmatās lasām slavas dziesmas kā par vienu no tālaika mācītākajiem vīriem, kas cēlis latvju garu, pašlepnumu un apgaismojis nezinīšus, nav rādījies skolā vairākas nedēļas. Un skolēniem zinības galvā stūmis kāds no palīgiem.

Turpat Vecpiebalgas muižā iespējams ielūkoties arī pagrabā. Un nonākt kara laika vēsture atmosfērā. Visi, kurus interesē lodes, granātas, pulveri, un plaša lasāmviela par iznīcības n vardarbības procesu vēsturi, tad lūgtum lejā. Pie reizs var arī atvēsināties….

Un tad jau sākas galvenais, dēļ kā esam atbraukuši. Velomaratons. Ir svētdienas pusdienlaiks. Saule pašā zenītā. Patīkams atklājums, kā sākas kustība, tā arī vējš plīvo gar ausīm un karstums ciešams. Mērķis - Ērgļi. Mēs jau alkstam pēc kāda ezeriņa. Jo rīta peldi Inešu ezerā esam nokavējušas. Lēnām sākam ievērot grupas biedrus. Kā kurš brauc Un pierast pie spēles noteikumiem. Ātruma. Apjaust savu ritmu. Un to, ka esam grupā. Un nevienu neatstās uz ceļa, ja piekusīsi pats vai ritenis. Tas priecē. Skan priecīga mūzika. Busiņam uz jumta tumbas dod pasaulei skaļu ziņu, ka maratonisti tuvojas. Vēlāk gan dienas gaitā apjaušu, ka mūzika var arī nogurdināt. Jo izstiepjoties braucēju rindai, mūzikas ritmus dzird tikai pēdējie. Un, ja un pats visu laiku esi viens no beidzamajiem un vēloties neatpalikt, vai pielikt soli, pareizāk sakot, apgriezienus, centies braukt ātrāk, bet mūzika min uz papēžiem. Līdz ar auto, kas brauc aiz beidzamajiem. Viss ir jauki. Drošībai. Un jebkurā gadījumā, kad uznāk sagurums, rodas iespēja sēsties autiņā un pabraukties kādu gabalu. Bet pirmajā dienā to vēl negribas.

Atgriežoties pie mūzikas ritmu ietekmes uz pasauli, kādā brīdī pēkšņi atklāju, ka gar ceļa malu pēkšņi mums līdzās sāk bizot govju bars. It kā nenošānenotā, bet sabīstos. Jo šķiet, ka viņas var uzskriet arī uz ceļa. Govis tomēr. Bet nē, viņam ir ar elektrību iežogotā teritorija un viņas var skriet tikai pa to. Un to arī dara. Visas pakaļ vienai. Arī mazie. Jautājums - no kā viņas mūk? No velomaratonistiem? Vai tiešām mēs tik briesmīgi izskatāmies? Pašiem jau šķiet, ka nē.. Bet aulekšojošu govju baru cauri krūmiem, gar ceļu braucējiem līdzi vēl nekad neesmu redzējusi.  Nezinu, vai govis mēdz skriet no prieka? Iespējams. Bet šī laikam nebija tā reize. Viņas laikam no mūzikas viļņa laidās lapās. Bet nekur tālu jau netika. Tikai līdz sava aploka stūrim. Vēlāk vakarā ar grupas biedriem atklājām, ka katram dažādas versijas par govju skrējienu - kungiem šķiet, ka govis mūs pavadīja. Kā eskorts. Man tomēr, ka viņas bēga. No mūzikas. No ikdienā neparastām skaņām, kas ar vibrācijas vilni ietekmē katru.

Maršruts turpinās. Mums ar Andu pirmā maratona diena. Pārējiem jau piektā. Jauna pieredze ar grants ceļiem. Un man ar pilsētas riteni pa lauku ceļiem.

Esam iebraukuši Jumurdā. Pirms tam gan notika maza grupas šķelšanās. Pirmie t-veida krustojumā aizbrauca pa priekšu, nenogriežoties un nesagaidot citus. Atziņa - ne vienmēr kas pirmais brauc, pirmais maļ. Gaidam. Roberts ar autiņu tiek aizsūtīts viņiem pakaļ. Un visi minamies tālāk. Uz fantastiski skaistu vietu - Jumurdu. Pelde ezerā pie pils. Skaistums un veldze.

Tālāk jauniem spēkiem var doties tālāk. Uz Ērgļiem. Izvēlēties pusdienu vietu, kur divu stundu atpūtas pauze. Jo ēšana restorānā gana ilga. Bet gards gana. Kas negribēja tērēties vai gaidīt - turpat veikaliņš.

Nemanāmi svētdiena iet uz vakarpusi. Un noslēdzas brāļu Jurjānu muzejā pie Pulgožņa ezera. Ar melno pirtiņu.Un plikuču bariņu skrienot ārā, iekšā. Ar pēršanos un dīķīti. Un dunduru bariem. Kad vienīgā glābiņvieta šķiet pirtī. Jo labāk, lai acīs kož dūmi, nekā visās vietās dunduri. Uzzinām, ka garu labāk mest nevis vienā vietā uz akmeņiem, bet labā liet strīpiņā pāri akmeņu rindai. Aldis uzņemas pērēja lomu. Pēc trīs reižu izkarsēšanās slotiņas sāk darīt savu labo darbu. Un pie pirts ieejas kūp gides atnesta karsta tēja māla krūzēs. Kādam ir arī medus. Ne tikai priekštējas. Bet arī miesas.

Svētdienīga labsajūta. Kas noslēdzas ar ģitāru, dziesmām, pasēdējienu pie ugunskura un vakariņām. Man - ar somas un mantu mazgāšanu pēc neapdomīgas uztupšanās tai, aizmirstot, ka iekšā ir jogurts. Ķēpa… un atziņa - nekad vairs…

Bet ir jauki bez gala…

Saulriets mūs lutina. Odi gan ne. Bet tas vairs nav svarīgi… Saldu dusu. Redzēs, kāds būs rīts…


RSS barotne šī raksta komentāriem. TrackBack URI

Pievieno komentāru