Melnā pirts un tauriņu uzlidojums - “Barona takas” 6.diena
Dienasgrāmatu raksta visu pilnvarotā dalībniece Anete Lesīte
Pirmā epizode. Pēc melnās pirts
Galīgi nebij kauns. Tik dīvaini mazliet, tā distancēti atskatoties uz faktu, kā ar lielākoties svešiem ļaužiem jau pirmajā vakarā ļaujies atkailināties. Bet piedzimst jau arī pliks. Un vannā iet pliks. Un kad nomirs, pat nevar zināt, kas un kā izģērbs pliku, lai apmazgātu. Tāpēc veselīga pirtī iešana ar plikdupšu ņirboņu gar acīm uztveras tikpat veselīgi. Nē, bij jau arī peldkostīmotie un dvielī tinamie rumpīši, ai dundur, dundur, pārskrējienos starp pirsniņu un dīķīti, vai tējas paužu laikā… bet tie plikumi jau vairāk iespiežas prātā…
Dažos vārdos sakot - mostamies pēc melnās pirts. Un pie pirts. Cikos nu kurš. Bet laikam jau pēdējie svempjas ārā no teltīm ap pusdeviņiem. Ja godīgi, jau sajucis. Jo Jurjānu muzejā vēl torīt ekskursija gaidāma. Beidzot jāuzzina, kur esam. Un kādi latvju viedie ļaudis pirms mums šo zemi minuši un dzīvojuši. Un leģendārās dziesmas radījuši.
Vakar vakarā ar Andu secinājām, ka pie muzeja laba vingrošana. Uz soliņa var ne tikai romantiski saulrietā vērties pāri ezeram. Bet arī soliņu izmantot roku muskuļu treniņam. Vismaz Anda to lieliski pieprot. Mans rumpīts bij laimīgs, ka atradis līdzenu zemes pleķi pie soliņa, kur pat bez jogas paklājiņa var locekļus izstaipīt un svecītē mugurkaulu netraumēt. To visu atcerējos, jo šo rītu bij vēlme sākt ar peldi saullēktā ezerā, bet spēju tik rīta agrumā savas miesas līdz hauzītei pa rasu aizstiept Jurjānu muzeja ieejai blakus.Un atminējos par Sveicienu saulei, ko vakarā taisīju, lūkojot saulrietā un mēģinot Andai atbildēt, vai tas ir vingrojumu komplekss, ko izpilda saulrietā vai kā… Ir vai kā. Visu ķermeni lieliski iekustina un, ai, kā palīdz izstaipīt mugurkaulu un kājas pēc mīšanās uz veļļa. Kā citi sevi izvingrina, vēl neesmu vaicājusi. Pirmajā vakarā redzēju tik, kā aktīvi spēlē lidojošo šķīvīti un bumbu. Daļa. No malas izskatījās tik draudzīgi un sirsnīgi, un nepiespiesti, it kā sen to kopā būtu darījuši.
Bet ir pirmdienas rīts. Pirmais šajā maratonā. Un vispār pēc ilga laika teltī. Pirmais aizpampums arī, laikam no teltī gulēšanas un sastingušā gaisa. Iespējams, arī pēc iepriekšējā vakara pirts. Un izdzertā tējas kvantuma.
Daļa ļaužu devušiem prom. Darbos un dzīvē, kā mēdz teikt. Tāpēc šodien grupai mainījusies arī pavāre. Tā kā vieta tukša nepaliek, kādam šī loma bij jāuzņemas. Vismaz spēja izlemt, ko kolektīvi ēdīs, kas jāpērk un kā tas jāgatavo. Tā kā kompānijas vārdus neatceros pēc iepriekšējā vakara ātrās iepazīšanās, no sērijas - vārds, horoskops un nodarbe, palicis prātā tik pats process, nevis saturs. Bet par to nebrīnos un neuztraucos, jo zinu, ka vārdus pēc pirmās iepazīstināšanas visbiežāk aizmirstu, ja nepierakstu vai nav radušās īpašas asociācijas un zīmīgi fakti. Tā nu manā pirmajā uztverē dāma ar sarkano kepočku un mazo puiku vārdā uz E burta, kļūst par visu maratonistu māti barotāju. Nu gandrīz visu. Jo katru dienu iespējams pieteikties uz kopējo katlu un samest naudiņu. To gan nedara veģetārieši vai dara reizēm un mazākās summās. Vai pērk paši. To jau pa telefonu Gatis paguva pavaicāt, vai ēdam gaļu, un kad atbildēju, ka tēlojam veģetāriešus, teica, ka tad varēsim pievienoties Vitai. Par to jau zināju, ka Vita neēd ne gaļu, ne zivis vai olas, ne ko citu, kas dzīvē kust vai ir kustējies un cilvēka iegribas dēļ pārvērsts barībā. Nogalināts. Teiksim vien atklāti. Anda piebilst, ka viņa netēlo veģetārieti, bet gaļu neēd jau desmit gadus. Tomēr vistu atļaujas. Es savukārt pēdējos pāris gadus cenšos no gaļas izvairīties, cik spēju. Vienīgi no mātes ceptajām kotletēm vai karbonādītes vienmēr neizdodas. Bet karstumā par gaļas smaku pat domāt negribas. Kur nu vēl par gatavošanas procesu vai jēliem klučiem uz letes. Tāpēc ir prieks, ka Barontakā sastopas jau vairāki bezgaļas ļaudis, kas izvēlējušies neapēst dzīvo radību nāves bailes. Un pirmsnāves šoku vai agresiju. Pašiem jau ar savu reizēm pietiek. Labi, lai nu paliek, par katra individuālo motivāciju nenojaušu.
Otrā epizode. Tauriņu uzlidojums.
Gati mīl. Arī tauriņi. Tas atklājas pavisam nejauši. Sadzirdu Vitas balsi, kas izsaucas, ka to vajadzētu nofotografēt! Ka būtu fantastiski žurnālu foto, tik nav fotoaparāta. Es turpat lejā pa telti kūņojos un krāmējos un atceros, ka fočuka atmiņas karte ir gandrīz pilna ar dziesmu svētku bildēm, ko nepaguvu mājās ielādēt kompī, bet daži kadri sanāks. Tik par tiem tuvplāniem neesmu droša. Modelis jau pats par sevi skaists. Domāju saulē iedegušo grupas vadītāju Gati. Un vēl tauriņu ielenkumā… Tveru, ko varu iedabūt kadrā. Brīžiem aizbaidot raibumoto skaistuli, kurš, kā mācīts pozēt, te tup uz Gata pleca. Te pie auss. Skaisti. Vita, sēžot uz mašīnas pakāpieniem, pamana rakursu, kur izskatās, ka viņi abi skūpstītos. Taurenīte ar Gati. Tā priekš mana foto sākumā šķiet neiespējamā misija, bet.. ceru, dažas bildes mājas lapā redzēsiet.
Trešā epizode. Jāraksta dienasgrāmata.
Vita kārtējo reizi izdomā negaidītu priekšlikumu. Lai es pamēģinot uzrakstīt dienasgrāmatai par vakardienu. Paņem uz izbrīnu tā, ka nemāku atteikt. Lai gan mēģinu izvairīties. Jo neko neesmu ne pierakstījusi, ne centusies atcerēties. Ļaujoties pirmās dienas ceļotāja liderīgumam un aprodot ar jaunajiem apstākļiem. Vispār pirmo reizi mūžā braucot ar kādu kopā kaut kur garākā veloizbraukumā. Gan ārpus pilsētas, gan teltīm un vēl vasaras tveicē. Un maratonā. Šis vārds man nekad nav paticis.Jo saistās ar sportu. Apgrūtinājumiem. Slodzi. Spēku izsīkumiem. Steigu. Un bezjēdzīgu sevis izspiešanu. It kā to pašu nevarētu darīt lēnāk. Skriet. Braukt… Tāpēc atliek vien pašai par sevi iesmiet, ko vispār daru maratonā…
Tomēr nemanāmi jau esmu piekritusi pamēģināt kautkādas tekstuālas izjūtas samargot. Un Vitas dators jau ir man klēpī. Sēžu zem koka. Un mēģinu atcerēties, kur un pēc kā vakar bijām… Tūdaļ sāksies ekskursija pa Jurjānu „Meņģeļiem”, ko gribētos paklausīties. Jo, ja godīgi, šai pusē neesmu bijusi. Un par Jurjānu dzimtu arī neesmu interesējusies. Jūk man, cik viņu ir bijis, ko kurš sacerējis…
Bet šoreiz jāiztiek tikai ar mazu daļiņu informācijas, jo mēģinot apgūt klēpjdatoru un ātrāku piegājienu, kā balto ekrānu pārvērst kaut cik lasāmā vārdplūsmas deķī, laiks paiet nemanot. Visi jau tup uz beņķīšiem ar skatu uz ezeru. Pareizāk sakot - gidi. Kas plašās, aci piesaistošās ezera ainavas priekšā kļūst caurspīdīga. Laikam tā bija vi;na, kas no rīta tur makšķerēja, kamēr gājām peldēties. Ātrāk gribas uzzināt, kāpēc ezeru sauc par Pulgozni. Kā uz šiltītes, ejot nopelst, bij rakstīts, ja atmiņa neviļ. Vai tam sakars ar nopulgošanu vai ko pavisam citu?… Jā, to viņa tūdaļ arī izstāstīšot.
Ceturtā epizode. Arī ezeri nogurst.
Uzreiz brīdinu, uz faktu precizitāti nepretendēju. Jo vairāk dzīvoju sajūtās. Un tā kā šis nav darba pienākums televīzijā, kur informācija jāpārbauda, un esmu atvaļinājumā, netaisos iespringt, staigājot ar mikrofonu un bloknotu, bet ļauties ceļojuma priekam un grūtībām ar iesējamo vieglumu un elastību.
Stāstiņš par ezera vārdu saistīts ar leģendām par ezeru rašanos. Šamais, uz ko mēs pašlaik veramies, esot lidojis kopā ar draugiem, ko tagad zina kā Kālu, Inesi un Ā… (ak, aizmirsu trešo, kas turpat blakus, jāskatās kartē būtu…) Tā nu visi lido un viens ezers arvien vairāk sagurst un viņam uznāk apnikums šādi mētāties pa pasauli. Saprot, ka ir galīgi piekusis. Un nolemj laisties lejā. Draugs Kāls to nesaprot. Kāpēc pēkšņi jāpamet draugi, jāatdalās un ko vispār nozīmē teksts., ka esot atradis sev īsto vietu?… Kādu vietu, ja skatoties debesīs, tik zilgme un tukšums pa labi un kreisi?!… Pulgoznis, kurš tolaik vēl tā nesaucies un bijis tikai ezera iespējamība, paskaidrojis, ka vieta jāmeklē zemē un jāskatās uz leju. Tā nu viņš laidies lejā. Kāls, kurš tolaik arī vēl bijis bez vārda, mēģinājis ar varu viņu apturēt, pārmetot, ka tā ir draugu nodošana u.tml. Līdz iesitis pļauku. Tā tagad esot saliņa Pulgožņa vidū. Pļauku saņēmušais ezers ar nav bijis nekāds otra vaiga griezējs un apvainojuma norijējs, ņēmies bārstīt lāstus, lai tev nekad zivju nebūtu, lai tu vietu neatrastu utt… Vai tas piepildījies? Brauciet un pārliecinieties vien paši. Visi četri draugi tomēr viens netālu no otra nolaidušies uz zemes. Un ieguvuši sev vārdus. Pulgoznis tiešām esot saistīts ar darbības vārdu nopulgot. Nomelnot, apmelot, nolādēt… Tas viņam par to, ka pļaukas cirtēju, vēlāko Kālu, nolādējis… Bet… zivis esot visiem.
Tas arī visvairāk palicis prātā no Jurjānu muzeja. Jo tobrīd paskatoies uz telšu vietu, saprotu, ka esmu pēdējā. Jāiet savākt mantas, kas izmētātās pa iekšpusi. Un ar jogurtu pielietā un aukstā ūdenī daļēji izmazgātā soma arī vēl žūst. Interesanti, smirdēs vai ne?… Lai jau otrajā dienā nekavētu visu pagastu, uzmetu tik aci senajiem rīkiem šķūnītī un nepieklājīgi gides acu priekšā uzgriežu viņai muguru.
Šī būs arī pirmā telts novākšana. Ja pareizi atceros, to pēdējoreiz un varbūt arī pirmoreiz liku kopā pirms gadiem pieciem. Tomēr pusaudžu gados tūrisma pulciņā gūtās iemaņas nav pavisam gājušas nebūtībā. Tik tolaik tās bij brezentenes ar lieliem koka mietiem, ko puiši cirta mežā.
Tāpēc Vita šorīt, pakalniņā sēžot pie auto un no augšas vērojot telšu nometni, vairs nevar apcelties kā vakar, kad izvelkot telti un kaut kādus garā striķī savērtus dzelžus izskatījos pēc pilnīga tizleņa. Pirmajā mirklī nesaprotot, kur tos bāzt. Tāpēc man palīgos tika uzsūtīts kungs. Paldies viņam! Vēlāk izrādās, ka tas ir šoferis, kurš brauc pavadošajā busiņā, noslēdzot maratonistu parādi un pēc vajadzības savācot kritušos. Labi labi, būšu precīzāka - kritušo par laimi nav. Tik sagurušie. Un saules nogurdinātie. Un pampakaino grants ceļu sadrebinātie.
Bet līdz tam vēl laiciņš. Tik vēl taisāmies izbraukt. Pagūstu vēl ieskriet Jurjānu muzeja istabā uz mazo klavierspēli. Un jāpošas uz Brakiem. Pie Blaumaņtēva. Arī tur nav nāciet būt. Vismaz neatceros tādu obligāto skolas ekskursiju savulaik.
Ir pats dienas vidus. Un daži kilometri no Meņģeļiem līdz Brakiem minas visai negribīgi. Vēlāk izrādās, neizskaidrojamais apgrūtinājums bijis vairākiem maratonistiem. Tāpēc pirmā vēlme, iebraucot Blaumaņtēva pasaulē, - kur ir vēsākā telpa? Gide mūs ielaiž istabā, kur pie sienām biogrāfiskas liecības par Blaumaņa dzimtu, draugiem, darbiem….
Piektā epizode. Velniņi.
Piedāvājums izspēlēt Blaumani sākumā mulsina. Iespējams ne mani vien. Bet par laimi nebūs jātēlo ne Kristīnes un Edgari, ne Lienas vai Antonijas un pat ne Rūdi vai Joskes. Blaumanim takš ir arī draiskie velniņi. Kā radīti leļļu teātrim ar mazu pārģērbšanos. Pirmoreiz iespējams grupas dalībniekus tā pa īstam ieraudzīt. Un arī apskatīt. Ne tikai vērties uz viņu priekšā braucošajiem dibeniem un iesvīdušajām mugurām. Bet ari redzēt kā kustas uz divām kājām. Lec kā velniņi. Krāc kā saimenieks vai vērsis, vai tēlo burlakus.
Vispirms nokļūstam ar mazo Eduardu aiz aizkara ar maziem leļļukiem rokās un kamēr gide lasa tekstu, skrienam, lecam un visādi citādi tirinamies pa leļļu modei. Pēc tam jau kārta lielajiem varoņlomās. Lai vienīgajam grupas bērnam muzejā jautrāk, viņš tiek pie velniņa ragainās cepurītes un iespējas no grupas izvēlēties otru velniņu. Gana jancīgs pāris iznāk. Lielais mazas piecgadīgais Eduards un vismaz desmitreiz un vēl desmitam par viņu vecākais Egils. Abi kopā ar sarkaniem radziņiem uz galvas, draudzīgi rokās sadevušies, pēc gides komandas var iejusties nerātneļu ādā. Pārējo nestāstīšu. Veriet vien Blaumaņu Rūdolfa Velniņstāstu vaļā paši un atsvaidziniet atmiņā bērnībā lasīto. Vai nelasīto. Ja vien gribat… Bet riteņbraucēju kostīmā dažs labs ar tautisko vestīti, vai peldkostīmā ar pliku vēderu un priekšautiņu muzejā izskatās gana jancīgi. Varbūt pat blaumaniski smieklīgi.
Sestā epizode. Ar bitēm nekad neko nevar zināt.
Mērķis - Koknese. Caur Vecbebriem un Odzienu. Kartē iepriekš neskatījos, cik tālu. Lai nesabītos. Bet patālu. Un lielākoties pa grants ceļu, kas nepieradušiem dibeniem un rokām ir visai vērtīgs pārbaudījums. Pampaki, pampaki, akmeņi, riteņu sliedes, pampaki, grubuļi, kratekļi un uzmaaaaaciiiigie dunduri. Kurus ātrumā pat barontakas priekšgala maratonistiem nepārspēt. Kodēji pamanās pielipt nemanot. Un visnegaidītākajās vietās. Un, protams, īstajā laikā, kad ar vienu roku mēģini noturēt stūri, ar otru vicinoties vai pliķējot sevi aiz laimes pa muguru, vai izpildot stiepšanās vingrinājumu līdz kāju potītei, nenolaižot uzmanību no ceļa, tomēr tik un tā ik pa brīdim kūļājoties no ceļa vienas iebrauktās sliedes uz citu.
Pa ceļam gadās arī ūdens tvertne, kur iemērkt sasvīdušās miesas. Silts.
Tā tiekam līdz Vecbebriem. Ļoti garā desā. Tik garā, ka daļa jau tur paguvusi izpeldēties, kamēr aizmugurējais luņķis tik uzzina par iespēju izpelst arī te. Randiņa vieta pretim Biškopības tehnikumam un muzejam. Kur plānota ekskursija. Gatim, kurš kā vēlāk izrādās, piestrādājis par fotomodeli un jau sešpadsmit gadu vecumā pat mācījis par sevi gadus divus, un pat gandrīz desmit, vecākas dāmas defilē staigāt, atbraukusi draudzene. Tā runā. Nu jau abi kā modeļi.
Pēc peldes ātri izskrienam bišu muzeju. Pirms tam uz mirkli atdalos, lai aizmītos uz benzīntanku zaļās tējas meklējumos. Iepriekš no vietējā uzzinājusi, ka kafejnīcu Vecbebros nav. Kafijas automāts benzīntankā. Minos jau nojaušot, ka zaļās tējas ielejamā iespēja krūzītē te var nebūt. Tā arī ir… Bet pēcpusdienas miegs mācas kā traks virsū. Tāpēc nav variantu. Jādzer kafija, kurai jau kādu laiku esmu pateikusi nē. Bites nekur neaizlidos. Lielākā daļa vēl muzeja augšstāvā. Bezgaiss. Bet interesanti fakti, kā visveselīgāko viršu medu taisa un citas šķirnes. Kādas krāsas bites redz vai neredz atšķirībā no cilvēkiem
Un kādas figūras piesaista viņu uzmanību. Man iepatīkas putekšņu formu zīmējums. Dažādu ziedu un augu.
Medu gan Vecbebru biškopības tehnikumā nepārdot. Tik kaimiņos. Kur uzraksts nikns suns. Kas neesot tiesa. Medus gan esot īpaši labs. To izpērkot. Neesot pat uz tirgiem jāved. Izvēlos plastmasīgo spainīti, šaubīgi domājot, ja nu mašīnas piekabē kratoties, tas izdomā noņemt cepuri?… Saķepušie guļammaisi, teltis…Tāpēc vēl neesmu noprovējusi. Lai arī Vinnijs Pūks īpaši no rītiem ierunājas arvien skaļāk… iekšēji.
Septītā epizode. Drošā Daugavpils šoseja
Kaut kā ir sasniegta arī Koknese. Kas pa ceļam notika Odzienā, atmiņas failos pazaudējies. Negribas šobrīd nevienam prasīt. Kungi brīvdienas atpūtā aiz namiņa stūra dalās savos likteņstāstos ar jauniešiem. Tāpēc vairs nešķiet tik svarīgi, kur kad un kas tieši bija vai nebija… gan uzplaiksnīs vajadzīgās un spilgtākās epizodes. Kaut ar nobīdi laikā. Šoreiz plānotais Likteņdārza apmeklējums pie Kokneses izpaliek. Gribējās jau ļoti iestādīt kādu koku tur, kā no maršruta programmas biju nopratusi., bet laikam jau ir pārāk vēls. Jānokļūst vēl līdz atpūtas bāzei dažus kilometrus aiz Kokneses. Tā kā ceļš vedīs pa Daugavpils šoseju, Vitas un Gata pavēles īsas un asas. Braukt kolonn!. Vienam aiz otra! Nevienu neapdzīt! Drošībai. Jo fūres spiežot pat mazos autiņus ārā no ceļa, piebilst Latvijas Radio 2 Baiba Palkavniece. Negadījumus neviens negrib. Priekšā Roberta autiņš ar diviem ričukiem uz jumta ievada riteņoto pīļu gājienu, nedaudz bloķējot arī ceļu citiem, lai apdzenošie autiņi netuvotos pārāk riskanti tuvā attālumā mums. Pakaļā otrs busiņš. Ar Gati pie mikrofona, pēc vajadzības komandējot maratonistus.
Izrādās, mēdz būt īsti kretīni. Pie stūres. Nav ilgi jāgaida. Jo iedomāties, ka kāds auto varētu mūs apdzīt pa labās puses grants daļu, nevienam maratonistam neienāk prātā. Tāpat kā piefiksēt numuru. Lai gan to nu gan ļoti gribējās. Labi, ka uz grants daļas nobraukusī Aiga ir ļoti laba velomaratoniste un nesabijās. Vismaz ne tik manāmi, lai sāktu ļodzīties uz riteņa nu ļoooti prātīgā un tālredzīgā autovadītāja priekšā, kurš savā stulbumā riskēja ar visu Barontakas minēju dzīvībām. Tumši zilais firmas darba busiņš ar kaut kādu koka konstrukciju uzrakstu uz sāniem lai dzīvo laimīgi!… Un tās entās fūres arī, kas dusmās pīpina vai pasažierus, kas mahājas, savā steigā riteņbraucējus, vismaz Latvijā, vēl aizvien negribot ņemt par pilnu. Ir uz ko tiekties! Mums un jums.
Astotā epizode. Kurai vajadzēja būt sestajai. Piena ceļš.
Tā bija traka diena. Tikko skaļi noteica Anda. Kad bij jāiztiek ilgu ceļa gabalu bez ūdens. Nē, nevis dzeramā, tā mums busa mučelēs netrūkst. Bet peldamā. Tāpēc nav brīnums, ka vārds Odziena manos atmiņu failos pārcēlies uz citas dienas mapīti…. Marta atgādina, ka tā ir tā vieta, kur tā smukā, nodegusī muiža. Par ko Gatis nolasīja info. Hmm??? Kur tad es tobrīd biju? Ā, meklēju miskasti tuvākajā apkārtnē. Vienīgo atrodot veikalā. Pareizi, tas bij Odzienā. Kur arī pusdienojām. Turpat pretī divdesmitā gadsimta sākumā nodegušajai muižai, ar skursteņos satupušiem stārķiem ligzdās, sasēžot ielas pretējās puses zālājā, pirms tam veikalā iepērkot ne nu gluži ko sirds kāro, bet, ko Odzienas bodīte piedāvā. Saldējums kūst vai katrā mutē un jogurti arī lejas. Velk uz piena produktiem. Ne tikai Vitu. Arī pārējos. Vismaz uz saldējumiem noteikti. Visizjustāk to tiesā Eduards, lielo bumbuli spiežot saujā, pilinot uz gumijas iešļūcenēm, vienlaikus saucot mammu, lai palīdz, bet, kas tobrīd, šķiet, arī aizgājusi uz veikala atkritumkasti. Vai varbūt kur citur. Turpat blakus Baiba jau iekšēji, bet vēl ar humoru, cīnās ar piena nelabumu un meklē drapes.
Ā, atminējos… vēl vienu epizodi. Pirms šīs. Uz grantēta, saules tveicē acis žilbinoša ceļa kāda kundzīte piedāvāja pienu. No klasiskās trīslitrenes. Šķiet, Edgaronkulis, kādu muti to provēja. Pēc tam jau Roberts mašīnā prasīja, vai es arī esot dzērusi. Šķiet, biju grants ceļa pievārēta, uz dažiem kilometriem nomukusi no trases atpūsties. Baibai piena malks pārvērties vemtnevemt izvēlē, iepērkot apelsīnu sulu dzīvesgaršas uzlabošanai. Izrādās, nav varējusi atteikt kundzītei, kas uzvarējusi konkursā, ko Latvijas Radio 2 rīko saistībā ar maratonu. Tā kā par to pirmoreiz dzirdu un precīzāk nenoskaidroju, varu kļūdīties. Bet brauciena laikā viņa regulāri veido tiešraides un dažādās vietās viņu meklē dažādi nepazīstami ļaudis. Spēku taupības nolūkos un pēc nostāstiem, arī neilgās riteņbraucēja pieredzes dēļ, jo uz pagājušo maratonu, kā runā, viņa neesot pat bremzēt lāga mācējusi, Baiba daļu ceļa veic busiņā. Tad atkal lecot ritenim ar entajiem ātrumiem mugurā un uzņemot tempu citiem garām. Pa kalnu lejā gan stumjoties. Katram savs. Vieni stumj augšā savu riteņoto draugu, citi lejā. Galvenais, ka visi plus mīnus kopā un uz priekšu tiekam. Un maršrutā iekļaujamies. Pieredzējušie Barontakas organizatori gan atzīst, ka tveices dēļ drusku iznāk nobīde. Laikam tāpēc Liktendārza apmeklējums izpaliek.
Devītā epizode. Krimiķis.
Pēc draudīgās Daugavpils šosejas kustības pievārēšanas iebraucam atpūtas bāzē „Radzes” Daugavas krastā. Ar acīm jau meklējam telšu pleķīti. Kamēr vēl neesam pie īstā, visus ātri aposta tāds kā sabijies, vai sakaunējies vilku suns. Vismaz uz to pusi. Un paklibs. Nākamajā rītā pēc Ilzes uzsauciena: „Nedrīkst!”, kad suns nāca ēšanas nojumē, viņa uzvedību kāds salīdzinās ar šakāli. Kurš vienmēr pielien ar vainas izteiksmi sejā. Nē, šis tomēr šķiet vairāk nelaimīgs un skumjš kā šakāliski liekulīgs. Nav jau viegli dzīvot kempingā. Visu laiku jāiepazīstas ar svešiem ļaužiem. Saimnieka izjūtas nekādas.
Kā nākamie iezemieši acu priekšā uzpeld divi tetovēti tipāži. Turpat pie zālāja, kur mums nobāzēšanās vieta. Vīrieši kā jau vīrieši, varētu kāds teikt. Divi draugi atbraukuši atpūsties ar auto, varbūt kādu gaida. Un miers. Bet kāds tur miers, ja blenž visu laiku virsū. Uz mūsu pusi. Kur gandrīz divi desmiti riteņu, busiņi ar mantām, kas tūdaļ tiks krautas laukā un nestas pa teltīm. Aizdomīgi. Nedrošā sajūta pieaug, kad atklājas, ka aiz koka nojumes ar galdiņiem, kur ēdīsim, atrodas tualetes un duša. Dušas ieeja tieši uz aizdomīgo tipāžu pusi. Kas turpat pie maza koka namiņa pīpē, autiņā salīduši, un nekaunīgi veras uz dušas telpas pusi. Stāvam rindā uz duškabīni, kur Roberts nākot laukā paziņo, ka mūsējie redzējuši, ka viņi arī fočējot. Neticas. Bet bailīti uzdzen. Roberts ātri pieslēdz boileri, lai man parādītos siltāks ūdens, ieslēdzos un mēģinu pusapģērbta peldkostīmā ielīst aiz dušakabīnes durvīm, galvā jau uzburot kinoainiņas ar kriminālu pieskaņu. Ka visi mūsējie šobrīd atrodas otrā pusē, ka neviens neredzēs un nedzirdēs, ja viņi uzlauzīs durvis utt… Tomēr vēlme izmazgāt matus izrādās spēcīgāka. Neskatoties uz siltā ūdens atbūtni, ieputojos un mēģinu mazgāties, zem kājām manot ūdens līmeņa celšanos un nepatīkami netīru duškabīnes grīdu. Gandrīz vai atmetu domu par matu balzamu, tomēr par galīgi neuzķemmējamu fūriju ar negribas pārvērsties. Tāpēc pičiņupačiņu notiek stresainā ātrumā, ārā ejot, cenšoties neskatīties uz lūriķu pusi. Maratonistu vadītāju jau veiksmīgi pirms tam izdomājuši, ka visi riteņi jāsaslēdz kopā, jānoņem visi mirgojošie un cita veida pribambasi, ko varētu nozagt, un no abām pusēm riteņi jānožogo ar busiņiem. Teltis arī ceļam ar skatu uz iekšpusi. Nākas atteikties no romantiskā skata uz Daugavas pusi, ko sākumā izvēlējos. Lai drošāk. Piesardzība vēlāk izrādās vēl lielāka. Par to tik no rīta uzzinu, jo kolektīvajā vakariņu skābeņzupā neiesaistos un ātri ielienu migā. Līdz ar vairākām citām dāmā. Vēl tik jāpagūst uz saulrieta peldi Daugavā. Paspēju ieslīdēt ūdenī līdz ar sarkanās saules bumbas aizslīdējienu aiz Kokneses koku galiem.
Ar milzu kaifu ķerot Daugavas ūdens veldzējienu, vakar mieru un atslābinājumu, guļot uz ūdens. Pa to laiku uzzinot arī interesantu faktu iz Vitas Jaunzemes olimpiešu ģimenes dzīves. Ne tikai mamma ir olimpiskā čempione šķēpmešanā. Bet arī vecākā māsa peldēšanā. Kas savulaik trenējusi mazo Vitu, kas nākamajā rītā pārsteigs mūs visus tāaaa….! Bet par to nākamajā sērijā. Kā arī to, vai piesardzība no bosikiem bij tālredzīga…
8 Comments to “Melnā pirts un tauriņu uzlidojums - “Barona takas” 6.diena”
-
Tyrant Unleashed Hack — 2014. gada 27. augusts @ 8.36
RSS barotne šī raksta komentāriem. TrackBack URI
By zigrīda-anna, 2010. gada 16. jūlijs @ 11.00
JAUKU dienu jums visiem visiem un veiksmīgi turpināt ceļu līdz mērķim…
By filmy online obyczajowy, 2013. gada 25. aprīlis @ 8.42
We are a gaggle of volunteers and starting a brand new scheme in our community. Your web site provided us with valuable information to work on. You’ve done a formidable job and our whole group will be thankful to you.
By film 3d videoprojecteur, 2013. gada 25. aprīlis @ 8.49
Wow, amazing! thanks so a good deal representing the effort in redeployment this.
By taobao English, 2013. gada 1. novembris @ 10.09
its awesome i think this the best article i’ve read , its very awesome guys
By Nairawebhosts, 2013. gada 7. novembris @ 10.21
well writting however one drawback i observed, your web page load time could be very slow, possibly from my browser connection, however i have not observed such problem with different web site immediately, kindly find a solution to it
By 2500 naira web hosting, 2013. gada 7. novembris @ 10.59
could you please fix your website loading speed, or is itfrom my end LOL
By landscaping san diego, 2013. gada 9. novembris @ 16.39
I am always searching online for articles that can help me. There is obviously a lot to know about this. I think you made some good points in Features also. Keep working, great job!