Dzīves skaistums – „Barona takas” 2.diena

Pirmie velo „cīruļi” pamostas jau ap plkst. 7.00 un dodas uz Puhajarves ezera rīta mīlestības peldē. Tie, kuri vēl nezina, īss ieskats leģendā: visus, kuri nopeldas šajā ezerā, gaida lieli panākumi mīlestībā….dzīve protams ir nežēlīga, tomēr ūdens ir tik silts un mīksts, ka tiešām gribas ticēt šim stāstam un gaidīt Lielo Mīlestību.. Tā domā daudzi no mums, jo jau septiņos no rīta visas tuvākas peldvietas ir aizņemtas, nākas iet apkārt ezeram un meklēt kādu „tīru” vietiņu. Šis rīts sākas ar ugunskuru, kafiju, vakardienas garšīgo vakariņu cūkas ribiņām un atkārtotu iepazīšanos, jo konstatējam, ka pa nakti daudz kas ir aizmirsies.

Rīta rosme. Dodamies ceļā. Karstums visai pamatīgs jau no rīta. No radio intervijas saprotam, ka Latvijā pamatīgi līst. Vedam sauli uz Latviju. Skaista daba, smaržo siens, mīšanās šodien nav grūta, neskatoties, ka karstums pieaug un nu jau saulē termometri rāda +39 grādus pēc Celsija-tomēr vienojamies, ka termometri ir pārkarsuši un tas īsti neatbilst patiesībai, jo ēnā ir tikai 29 grādi… tas nomierina.

Valgā mūs sagaida Agris, kurš viesmīlīgi mūs pārved pāri robežai pa jauno velo celiņu, kas ved gar Pedeles upes un mēs jau esam Latvijā. Pa ceļam redzam, ka pirms 4 gadiem stādītie kociņi un krūmiņi uz robežas ir kārtīgi izauguši.

Valkā mūs jau gaida šī gada stādāmie kociņi - 4 kastaņi. Vienu no kociņiem pilnīgi patstāvīgi iestāda mūsu jaunākais braucējs 4 gadīgais Eduards. No malas tas, protams, izskatās visai dīvaini, ka 20 cilvēki, -pieauguši un saprātīgi, noraugās kā puika vienpersonīgi cīnās ar lāpstu, rok bedri, stāda kociņu, kas ir viņa paša augumā. Bet kociņam tiek dots vārds - Eduards. Latvijā par vienu Eduardu nu ir vairāk. Ekskursija pa Valku.

Iepērkamies veikalā vakariņām un dodamies uz Gaujas krastu (vēl 12 km), kur paredzēta nakšņošana. Un te nu mūs pārsteidz tik pamatīgs negaiss un lietus, ka tālāk par 2 metriem nekas redzams nav. Laikam Saule netiek līdzi mūsu ātrumam…

Gaujas krastā vienīgajā kempinga vietā, kurā ir ierīkota nojume ar jumtu, notiek sīva kauja par vietām. 2 makšķernieki tur jau sēž un gaida, ka viņiem pakaļ atbrauks auto, Mēs - kas atbraucam pirmie, vaktējam šo vietu un dzenam projām visus, kuri vēlas to arī iegūt uz nakti. Pēc stundas tas arī izdodas. Vincero, vincero! Šobrīd lietus jau ir beidzies. Skaists un mazliet pavēss vakars Gaujas krastā pēc kārtīgām vakariņam, kas noslēdzās ar karstvīnu, liek domāt par to, ka dzīve ir skaista. Pat ļoti skaista.

Daži jau ielīdusī teltīs, daži nojumē runā par dzīvi. Mūsu vidū ir meitene, kura slimo ar anēmiju. Linda. Ne visi par to zināja un uztraucās, kāpēc mums jāgaida uz vienu cilvēku, kurš brauc tik lēni, ka brīžiem gribās kaut Linda kāptu busā un ļautu tiem ātrajiem ķert vēju…..bet tikai daži zina, ka šis spītīgā meitēnu gluži kā tāds ēzelis, ietiepīgu un mērķtiecīgi ir nolēmusi izveseļoties un brauc „Barona takā” ar nodomu būt vesela. Plkst. 21.00 mēs par viņu domājam, lai viņas sapnis īstenotos un aizsākam jauku, jaunu tradīciju - pozitīvās domas minūte. Pašreiz gan vēl nav skaidrs, par ko mēs domāsim nākamajos vakaros, bet idejas ir …bet par to jau nākamajās dienasgrāmatās.

Tumsa pār Gauju, nogurums, fantastiskas sajūtas un jauni draugi. Nu ko. Ja vēlies izbaudīt mieru, satraukumu, ātrumu un lēnumu vienlaicīgi - esi gaidīts arī Tu!

Līdz rītdienai „Barona takā”!

RSS barotne šī raksta komentāriem. TrackBack URI

Pievieno komentāru