7.diena Barona takā

Šorīt ceļamies agri, lai varētu paspēt nokļūt pāri Daugavai otrajā krastā pie Staburaga. Neskatoties uz to, ka mūsu mājas lapā bija dota informācija kādā veidā mēs ceļamies pāri Daugavai, daudzi tomēr tā īsti nezināja kā tas būs.
Dzīve nekad nevar būt pārāk aizrautīga un interesanta, lai nebūtu vēl interesantāk, - vadītāji Vita( Jaunzeme)  un Renārs (Niedra) nolēma pārbaudīt dalībniekus un novērtēt viņu drosmi, nokļūstot negaidītās situācijās. Jau iepriekšējā dienā tika paziņots, ka pāri Daugavai būs jāpeld. Tika izspēlēts smalks melu plāns, lai neviens nenojaustu apmānu. Ar neticīgajiem tika strādāts ‘paši skurpulozi un mērķtiecīgi. Tika pieslēgti arī kempinga ”Radzes” īpašnieks un viņa palīgi, kuriem bija jātēlo instruktorus Viņiem iekrita loma rīta agrumā apmācīt peldētājus. Lielākas ticamības dēļ, nolēmām, ka viņi brauks ar laivām līdzās mūsu drosmīgajiem velomaratonistiem. Tas nostrādāja un rīta agrumā neviens vairs nešaubījās, ka tiešām pāri Daugavai uz Staburagu būs jāpeld. Pēdējie gatavošanās darbi. Visiem tiek uzvilktas vestes. Tās tiek pārbaudītas. Jāsaka, ka dažs labs tomēr skatoties pelēkajos Daugavas ūdeņos, pēdējā brīdī atsakās un nolemj braukt ar velosipēdu apkārts – tas ir līdz Aizkrauklei, pāri HES un atpakaļ pa otru krastu uz Staburagu. Kilometri tur ir apmēram 40….
Uz laipas stāvot visi dod zvērestu: - ”Pie pilnas apziņas un saprāta mēs zvēram, ka brīvprātīgi lecam Daugavā”. Vadītāji dod pēdējos norādījums, lai dalībnieki justos maksimāli droši un izsniedz visiem , kuri ir pieteikušies peldēt pa šokolādes tāfelītei, ar paskaidrojums, ka ceļš ir tāls un šāda lieta varētu būt ļoti noderīga…..:) dažam labam, šajā brīdī pilnīga neizpratni sejā nomaina smaids…nu priekš kā šokolāde Daugavā …….peldot…???
Piebrauc laiva un visi tiek aicināti sēsties tajā. Mēs nevaram ielīst katra ādā, tomēr pieļaujam, ka sajūtas bija visai dažādas un labi, ka Vita ar Renāru paliek krastā, lai ar nākamo pārcēlienu vestu pāri dalībnieku velosipēdus Bet tad izrādās, ka to ir tik daudz, ka nebūs iespēja laivā vēl iesēdināt vēl kādu, kā tikai ašu pārcēlāju….. Tā nu joks ir pārvērties par realitāti dažam labam un cits nekas neatliek kā vilkt peldkostīmu un tiešām peldēt pāri, šoreiz bez šokolādēm un arī bez drošības vestām…..
Abi jokdari paldies Dievam ir labi peldētāji un 2,5 km garo distanci veic sekmīgi.Tā beidzas mūsu rīta cēliens.:)_
Tālāk ceļš ved uz Staburagu, Seci., Skrīveriem. .”Klidziņā” pusdienojam un noklausāmies paši reportāžu „Barona takas ”Latvijas Radio 2 ēterā.( Tā ir dzirdama katru dienu 16.15)  To šoreiz pa telefoni sniedz Armīns Ronis-LR2 direktors, kurš ir mūsu vidū nominies un stāsta, ka brauciens ir ļoti, nu ļoti interesants…:starp citu viņš bija pirmais kurš pieteicās peldēt..
Skrīveros mūs sagaida ļoti jauka un atsaucīga gide Sigita Lablaika, kura izrāda Skrīveru dendrāriju. Pie naudas koka, katrs noplūcam pa lapiņai , lai mums turētos naudiņa maciņos. Smēķētāju koks, izraisa visu smēķētāju neviltotu interesei. Arī nesmēķētāju, Tiek nolemts, ka mūsu lielākajiem pīpmaņiem (dažādu apsvērumu un šifrētu atslēgas vardu dēļ nesauksim viņus vārdos) tiks kaut kādā veidā ieliks spilvenos šī ļoti savdabīgi smaržīgā koka zariņš.
Atstājam Skrīveriem mūsu dāvinātos kociņus, diemžēl laika trūkuma dēļ nepaspējam tos iestādīt., bet redzot ar kādu neviltotu un patiesu dabas Sigita mūs vadāja  pa parka mazajām taciņām un stāstīja par unikālajiem un retajiem koku un augu eksemplāriem, esam droši, ka kociņi ir labās rokās.
Ķeipene. Tas ir gluži vai atsevišķs stāsts visas Baron takas laikā. Kino muzejs ar tās fantastisko vadītāju Veltu Riekstiņi ir kaut kas sirreāls un mistisks. Mūs sagaida ar soļanku. Šovakar ir paredzēts krievu kultūras vakars. Velta ir sarūpējusi akardeonisti, kura mūs sagaida ar skaistām melodijām no krievu komponistu mūzikas repertuāra. Vecā dzelzceļa stacija, kurā ir iekārtota Eiznšteinam par godu veltīta ekspozīcija, vecais dzelzceļš, bāka, kura darbojas un kura morzas ābeces šifrā rakstās P burts – par godu Jurim Podniekam, milzīgs dzelzs galds un krēsls, ka sasniedz 2 stāvu māju apmērus, ir paredzēts visiem, kuri jūtas kā dižgari….
Velta stāsta un mēs visi kā noburti klausāmies, kā Ķeipenē brauc Arsenāls un viesojies Spellings, ka tev var nosūtīt pastkartes Merlinai Monro…pilnīgs sirreālisms
Nakts programmā mums paredzēta Čehova „Ķiršu dārzs” no Arsenāla repertuāra un pavisam agrā rītā jau krievu multenītes „Špionskije strastji”….diena ir noslēgusies un nākamā ir klāt.
„Barona taka” turpinās un tās dalībnieki arvien vairāk ļaujas notikumu plūsmai, neprasot kāpēc un kāda veidā un kas ar viņiem notiks. Mēs baudām dzīvi, dabu, jaunos draugus. Dzīve tomēr ir bezdievīgi un dievīgi skaista.